|
Reklāma Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem Klaburčūsku stāstiņi Pelmeņpuķe Stāsti par avīm vilku ādās Esesiete Doroteja Violeta Saulcerīte mazdrazts II Modris Racējcircenis Miergoža mīlas piedzīvojumi Stāsti par studentu Mazdrāztu Mazā Saulainā Vilka piezīmes Vilkzivs Latvāņu vīns Superbika Jaka Kakamieļa sublimācijas Dārzeņu jaunaisgads |
Kā students Mazdrāzts iekļuva akadēmiskā vidē Students Mazdrāzts bija pārbijies kā zaķaļipa. Viņš mācījās, mācījās un vēlreiz mācījās, bet nekas neturējās viņa smadzenēs. Un kā lai turētos, ja visus 4 gadus, ko viņš pavadījis garīgajā skolā , tas bija mācījies tikai no bērnu grāmatām, bet tagad pienācis tas baisais laiks, ko sauc par disertācijas aizstāvēšanu un nu joki ar bērnu lasāmvielām cauri vairs negāja. Students, biezās jo biezās grāmatas ieracies ar biezām jo biezām acenēm uz savām bāli dzeltenajām acīm, mācījās nenogurstoši, sēžamvietu no ķebļa nepieceldams. Tā nomācījās viņš trīs dienas un trīs naktis līdz atdūrās pret neskaidru teoloģisku jautājumu - kas ir tas, kas satur kopā ļaužu kopu , kuru sauc par mīlestības draudzi. Students lauzīja savu jau tā izlauzīto prātu, tomēr pie jēgas nekādas netika. Viņš tvēra pēc telefona klausules un zvanīja Blondīnītei. "Blondīnīt, kas satur kopā mīlestības draudzi ?". Blondīnīte novicināja savas garās, mākslīgās skropstas, bet atbildi nezināja. Nebija nekādas jēgas zvanīt Blondīnītei - viņa pārsvarā prata māt ar skropstām, bet tā kā šoreiz saruna notika pa vadiem, ir šis daiļais skats Mazdrāztam aizgāja secen. Dienā, kad notikās disertācijas aizstāvēšana, students pamodās aukstiem sviedriem klāts. Viens labums no tā bija - nevajadzēja iet dušā, tādējādi ietaupījās ūdens. Atlika tikai noslaucīties ar pūkainu frotē dvieli, kura Mazdrāztam nebija un doties uz garīgo skolu pēc nervu sabrukuma. Tātad, mūsu varonis piecēlās, apslaucīja savu vārgo krūškurvi ar spilvendrānu, ietērpās savā labākajā treniņtērpā, izdzēra glāzi kefīra, uzkoda trīs rīsa graudiņus un devās nolemtajā ceļā. Pie telpas, kur notika eksaminēšana, stāvēja kāds pārītis ne dzīvu ne mirušu studentu. Mazdrāzts nostājās rindas galā. Cilvēki telpā gāja iekšā bāli, laukā nāca pavisam bāli. Mazdrāzts drebēja pie visām miesām. Drebi vai nedrebi, tava kārta pienāks tik un tā! Tā pienāca arī mūsu mīļajam, daudzcietušajam varonim. Pie komisijas galda sēdēja visa lielā Ģimene ar Ģimenes galvu - Rūcošo lauvu priekšgalā. " Sēdiet, student" - teica Ģimenei asinsradniecīgi nepiederīgā , bet garā tuvā Pelēkā Pantera. Students , miesas drebinādams, apsēdās. Tālākais notika kā transā. Viņam jautāja, viņš atbildēja, viņam jautāja , viņš atbildēja, viņam jautāja, viņš atbildēja Un tad nāca tas, no kā Mazdrāzts visvairāk baidījās. Rūcošā lauva ierūcās un teica :"Labi, Mazdrāzt! Kaut arī Tu nekad nespēsi piederēt akadēmiskai videi, kurai pieder Ģimene, tomēr savu kuslo disertāciju Tu esi aizstāvējis pārsteidzoši labi. Man tagad pēdējais jautājums un Tu varēsi būt vai nu brīvs, vai arī mēs ņemsim tevi priekšā nākošgad". Mazdrāzts no tik pagodinošiem vārdiem atmodās un prātam cauri kā zibens izšāvās doma - kaut neuzdotu jautājumu .bet jautājums jau skanēja :" Kas satur kopā ļaužu kopu, ko sauc par mīlestības draudzi? " .."Mīlestība" - sev par pārsteigumu skaļi un pārliecināti iesaucās students Madrāzts, Ģimenes apspiestenis, mūžam nelaimīgais un parādos stigušais stāsta varonis. Ģimene no tik pārdroša izsauciena kļuva ļoti izbrīnīta. Vai zināt, kas notika ar mūsu studentu tālāk? Varat minēt, mīļie, bet diez vai jums tas izdosies. Students tagad ir pieskaitīts akadēmiskai videi, viņš ir apprecējies ar Rūcošās lauvas meitu un tagad strādā par attīstības psiholoģijas pasniedzēju tai pašā garīgajā augstskolā, kur kādreiz mācījās. Taisnības labad jāpiebilst, ka Mazdrāzts nekad nav mācījies attīstības psiholoģiju, tomēr šis nenozīmīgais apstāklis nekādā gadījumā viņam netraucē to pasniegt, jo viņš savulaik ir daudz ceļojis uz Varakļāniem un atpakaļ. Un kā visiem zināms ceļošana ir otrā zināšanu māte tūlīt aiz atkārtošanas. Pamācoša oda par parādiem Students Mazdrāzts bija uzsācis jauno mācību gadu ar cerībām. Kaut arī viss padoms ticis iztērēts, lai samaksātu par Svēto skolu, tak students neuztraucās. Tūdaļ, kad lekcijas beigsies, tā students steigsies pie drauga viena, kas aizdos tam naudu, lai dzīvību vilktu. Pat ne vilktu, summa sastādīja visus 20 latus, aiz ko students cerēja mazliet pat pieņemties miesās, jo visu vasaru bij skolai krājis, un ēdis tikai zupas liesās. Tā nu mūsu varonis sēd lekcijā un klausās, ko pasniedzēja klāsta, te students saausās - pasniedzēja kaut ko bilst par parādiem. Studentam jau ausis svilst. "Aizņemties ir makten liels grēks, ir jāatrod spēks, lai ar savu algu iztikt spētu, nevis svešu naudu ņemtu un tērētu tas lāsts ir varen liels, kad svešu naudu tērējam, ar to mēs ļauniem spēkiem uzticību zvērējam ." Nu students paliek vaigā bāls, un vakariņas, brokastis un citas ēdienreizes tam šķiet kā skaists un nesasniedzams sapnis tāls . Tā nu students Mazdrāzts naudu neaizņemas jau divas dienas pārtiek tas no drupačām, ko savā maizes kastē sagrābstījis vēl divas - apēd viņš pa kluso putru ar zivi, ko labas tantas kaķiem laukā izlikušas tak ceturtās dienas vakarā vēders rūc tik dikti, ka Students ņem zobus savus un vadzī kar!... Tā nu Mazdrāzts bez zobiem jau velk vārgi kājas savas uz Svēto skolu. Tur satiek savu draudzeni Blondīnīti, kas šausmās stingst, uz Studenta vārgo stāvu lūkodamās "Ak, Mazdrāzt, kas noticis ar tevi!" - tā sauc "Nekas nav noticis, Blondīnīt, tikai cenšos pēc gudru ļaužu padomiem svētīgu dzīvi dzīvot" Mazdrāzts redz, ka Blondīnītes acis ieplešas no šausmām, kad Students savu muti ver "Ak, Mazdrāzt, kur ir tavi zobi " "Ak, Blondīnīt, tie vadzī iekārti " "Ņem latu draugs, uz kliņģernīcu steidz, un savu drūmo badošanos beidz to latu atdosi, kad algas diena būs, jo manim arīdzan ir plāna maizes rika, un drēbes pērku humpalās, lai nestaigātu plika". "Nē, neņemšu, jo parādi ir grēks, man jāatrod ir garīgs spēks, lai pāri savai nabadzībai tiktu " Tā Mazdrāzts mokās dienas vēl, līdz kamēr nesaprot tas - vakars ir vai rīts līdz Svētai skolai kājas viņu nenes, tas guļ uz cisām, gaida algas dienu un aplūko pie griestiem zobus vadzī kārtos .. Bet ātrāk, nekā algas diena Studentu apciemo Ārprāts tas ņem to aiz rokas un uz Psihiatrisko slimnīcu vada, kur arī beidzas Mazdrāzta bads. "Ēd, dēls, varbūt vēl laukā tiksi, varbūt vēl prāts tev mājās nāks " - tā sanitārs, ar karoti jo lielu mutē liedams putru, teic. Un Mazdrāzts ēd, jo zin, ka baro to ne jau uz parāda, bet tāpēc, ka slims no neēšanas viņš. Jau Students atspirdzis, jau zobi atkal mutē tam un vadzis tukšs stāv jau Svētā skolā atkal zinības tas gūst jau Blondīnīte atkal viņam saldi smaida, jau maizes rika vakarā uz galda gaida, jo algu vakar saņēmis ir viņš Te trieciens nāk kā baisa lidmašīna viņa dzīvē mierīgajā Tam atnākusi aploksne no slimnīcas, kur ārstējies Ja visu algu atdos un vēl latus 10, tad norēķināties viņš spēs Velk atkal Students laukā tukšo vadzi un tajā savus zobus kar |
