Marcipaanija Reklāma Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem Klaburčūsku stāstiņi Pelmeņpuķe Stāsti par avīm vilku ādās Esesiete Doroteja Violeta Saulcerīte mazdrazts II Modris Racējcircenis Miergoža mīlas piedzīvojumi Stāsti par studentu Mazdrāztu Mazā Saulainā Vilka piezīmes Vilkzivs Latvāņu vīns Superbika Jaka Kakamieļa sublimācijas Dārzeņu jaunaisgads

Jauneklis bija pavisam parasts - latvju pelēkiem matiem un acīm. Par viņu patiesi nebūtu ko rakstīt, ja ne Jaungads, ja ne brīnumi.       Un tātad - Jaungada naktī runājot zirgi. To zina visi. Bet neviens nezin, ka Jaungada naktī atdzīvojas dārzeņi. Par tādiem dīvainiem dārzeņiem un viņu saimnieku, ja tā var teikt, arī būs šis mazais, ne īpaši pamācošais stāstiņš.       Tātad – dārzeņu likumīgais īpašnieks bija augstākminētais parastais Jānis, un viņam patika meitene, arī pavisam parasta, studente ar gariem matiem un plaukstām kā lilijām. Jānis un viņa parastā meitene bija veģetārieši, tāpēc puisis Jaungada svinībām nolēma pagatavot dārzeņus. Viņa ledusskapī atradās - sarkanā paprika, patisons, avokado, mārrutks, dille, sīpols, tomāts, biete, burkāns, artišoks, puķkāposts un burciņa ar majonēzi.       Patisonu, avokado, artišoku laikam bija atstājusi māmiņa, kad pēdējo reizi pie viņa ciemojās. Vismaz Jānis nezināja, ko ar tādiem dara. Patisons izskatījās pēc miniatūra lidojošā šķīvīša. Interesants, bet vai garšīgs?       Jānis nolēma sākt ar atpazīstamiem dārzeņiem, izņēma no ledusskapja papriku, tomātu, dilli, bieti, burkānu, puķkāpostu un mārutkus burciņā. Vispirms viņņu Jaunais gads.š nolēma sarīvēt bieti.       " Ai " biete iesaucās - "labais jaunekli, vai tu neredzi, ka esmu daudz dzīvē cietusi, visu laiku sarkana staigāju. Un tagad tu gribi mani saberzt mazās skaidiņās! Tā taču var pazaudēt savu individualitāti!"       Jānis nobrīnījās par runājošo bieti un nolēma pagaidām to atlikt malā. Nākamais, pie kā ķērās Jānis, bija tomāts!       " Vai tad labi cilvēki tā dara - uzbrūk otram ar nazi? "- stoiskā mierā vaicāja tomāts.       " Es, laikam, jūku prātā" - nodomāja Jānis un metās otrreiz ar nazi tomātam virsū.       " Un visu, ko jūs gribat, lai jums dara, dariet to citiem tāpat" - Tomāts tikpat mierīgi turpināja.       " Ārprāc! Man laikam jumts brauc" - Jānis nošausminājās un nolika malā arī tomātu.       Nākošo puisis paķēra burkānu un iemeta katliņā ar vārošu ūdeni.       " āā….ūū…man nepatīk karstās peldes…neesmu nekāds SPA piekritējs" - ieaurojās burkāns un veikli izlēca no katliņa.       Jānis bija kļuvis pavisam nervozs un sāka plucināt dilli.       " Ai, sāp taču!" - dille iespiedzās princeses balsī.       " Neapbižo vājākos" - draudīgi ierunājās paprika.       " Arī paprika runā….kāpēc gan, lai nerunātu. Ja runā tomāts, biete, dille, kāpēc gan lai nerunātu sarkanā paprika?" -Jānis pie sevis filosofēja.       Jānis nevarēja saprast, ko darīt. No pazīstamajiem dārzeņiem ledusskapī bija palicis tikai sīpols, puķkāposts un redīss.       " Pagatavošu redīsu, puķkāpostu un sīpolu salātus" - nodomāja labais jauneklis, taču arī tas viņam neizdevās.       "Negrābsties" - iespiedzās redīss tā, ka Jānis izmeta to no rokām.       " Aaaa, nu kaapeec jāmētā mani kaa tādu bumbu! Esmu redīss, visnotaļ cienījams dārzenis, lūdzu to iegaumēt!"       " Jā, jā, esmu jau iegaumējis - visi jūs te esat cienījami" - Jānim jumts patiesi bija aizbraucis, viņš uzsāka dialogu ar dārzeņiem.       " Protams, tu kā domāji! Domāji, ka mēs neko ne jūtam, ne redzam, ne dzirdam. Ka mūs var štopēt kuņģī un pa otru galu tik laist laukā, ja?" cits caur citu brēkāja dārzeņi , visskaļāk no visiem spiedza puķkāposts, kuram Jānis nemaz vēl nebija par pirkstu pielicis. .       Pēkšņi Jānis sadzirdēja balsis ledusskapja iekspusē : " Laid mūs ārā, nekrietnais dārzeņu slepakava!"        Tikko Jānis atvēra ledusskpja durvis, tā no tā izvēlās avokado, patisons, artišoks un ingvera sakne. Puisis nemaz nedomāja, ka ir dārzeņu slepkava. Vinš neēda gaļu. Tie, kuri ēda gaļu, bija īstie slepkavas.       Kaut arī ledusskapī vairs nebija neviena dārzeņa, klusa balss no tā vēl skanēja.       " Mani, mani neaizmirstiet, brāļi" izrādījās, ka saucēja bija mārrutku burciņa.       Kad Jānis to uzlika uz galda, tad tik sākās.       " Es no jums, brāļi, visvairāk esmu cietusi. Kādreiz es biju skaista, balta sakne, gozējos uzmanības centrā. Un tad kādu dienu tādas pat nekrietnas rokas kā šīs, kas jūs gribēja iedzīt nāvē, mani vardarbīgi sagrāba, nomizoja un sarīvēja. Tagad esmu invalīde uz visu atlikušo dzīvi. Bet tas nekas - kaut arī mana miesa ir sarīvēta skaidās, mans gars vēl ir dzīvs un taisns. Iesaku taisīt dārzeņu revolūcija! Lai dzīvo brālība, vienlīdzība, brīvība"       " Fraternite, Egalite, Liberte!" - iesaucās ingvera sakne. Oo jā, tā bija smalka dāma, runāja tikai franciski. Un arī viņas liktenis bija nolemts uz rīves. Taču mārrutku burciņa to nepieļaus! Kaut arī pati viņa par skaisto mārrutku vairs nekļūs, par daiļo ingversakni tā parūpēsies.       "Lūdzu, tikai ne revolūciju" - vārgi lūdzās Jānis - "Esmu pacifists, man nepatīk vardarbība".       " Nu tad liec mūs mierā!" - kareivīgi sacīja sarkanā paprika. Dillei patika sarkanā paprika, viņš bija tik seksīgs. Bet viņai patika arī burkāns. Hmm, kuru lai izvēlas. Izskatījās, ka abi uz šo bija uzmetuši acis. Nabaga dille, viņa nezināja, ka tiks tiem abiem un ne tikai. Beigu beigās visus gaidīja līdzīgs liktenis, tomēr nesteigsimies notikumiem pa priekšu.       " Šausmas, ar ko lai baroju savu Līgu? Viņa atnāks, man taču kaut kas jāceļ priekšā" – ievaidējās Jānis.       " Uzsmērē viņai desmaizes" - ierosināja patisons.       " Viņa neēd gaļu, un es arī nē" - Jānis žēli pūta.       " Nopērc šai kādu cepumu. Vai ta nu ēst viņa atnākusi" -prātīgi ieminējās ziedkāposts.       " Šo lietu var atrisinā filosofiskā ceļā" - mierīgi sacīja Sīpols " kad šī atnāks, tu pasniedz tējas tasi un saki, ka cilvēks nedzīvo no maizes"       " No kādas vēl maizes. Lai tas cilvēks dzīvo no maizes" - iespiedzās dille, " kas mums daļas gar maizēm…saki viņai, ka cilvēks nedzīvo no dārzeņiem vien, bet no ikkatra vārda - un ieslēdz televizoru. Gan jau tur daudz būs vārdu, saēdīsieties pietiekoši".       "Bet vēderā, vēderā arī kaut ko vajag" - pūta Jānis.       " Piemēram, es reiz dzirdēju, ka ir tāds sūklis, ko dod norīt tiem, kuri cīnās ar lieko svaru" sacīja Avokado " cilvēks aprij sūkli, tas kuņģī izplešas un ēst vairs negribas".       " Jā, Jāni, tu varētu iebarot Līgai sūkli" - teica tomāts.       " Viņa negribēs ēst sūkli" - Jānis satraucās.       " Jāizdara tā, lai viņa sagribētu " - atkal filosofiski sacīja Sīpols " katram cilvēkam ir podziņa, vajag tikai mācēt uz tās uzspiest. Kas garšo tavai brūtei?"       Jānis domāja, ka brūtei garšo saldumi.       " Lūk, apkaisi švammes gabaliņu ar pūdercukuru un viņa apēdīs, ka gailis pakaļ nedziedās" - tomāts teica.       Jānis salika dārzeņus atpakaļ ledusskapī. Dille sākumā protestēja, sak, auksti tur, gribu siltumā. Bet burkāns tai sacīja, ka viņa savītīs, paliks ruda un sausa un neviens tādu viņu negribēs. Tādā veidā arī dilli iedabūja ledusskapī.       Līga ieradās sārtiem vaigiem un nosalušām lilijplaukstām. Jānim tā patika viņas rokas - tās smalkie, garie pirksti un plānās plaukstas.       " Kā no porcelāna" - Jānis banāli nodomāja.       Jaunietis ieveda iecerēto istabā. Maigi sārta gaisma rotāja galdu, uz kura atradās miniatūra plastmasas eglīte, glīta tējkanniņa un mazmazītiņš šķīvītis ar austrumu salduma gabaliņu. Vismaz Līgai šķita, ka tas ir austrumu saldums.       " Nolēmu Jauno gadu sagaidīt tikai ar vārdu, nevis piestumjot savus vēderus ar bezjēdzīgiem ēdamajiem, no kuriem pēc tam tik vien paliek pāri, kā brūna čupiņa" - sacīja Jānis. Līga pabrīnījās par tādu tekstu, bet neiebilda, tikai zinātkāri pajautāja:       "Kas tas? _ norādot uz austrumu salduma gabaliņu, kas patiesībā bija sūkļa gabalinš, apkaisīts ar pūdercukuru.       " Tas ir tāds gardumiņš, īpaši tev" - kautri sacīja Jānis       " Un tev? "- vaicāja Līga.       Jānis negribēja ēst sūkli, tāpēc to bija sagatavojis tikai Līgai.       " Es nedrīkstu ēst saldumus, man uzreiz sākas kakla tūska" - bēdīgi sacīja puisis.       " Ak tā! Vai tu tiešām neko neēdīsi? Varbūt es salūkošu ko virtuvē?"- Līga līdzjūtīgi piedāvāja.       " Nē, nē, lūdzu nē" - iebrēcās Jānis. Viņš negribēja, lai Līga redz runājošos dārzeņus, bet vēl vairāk viņš negribēja, lai viņa tos sadzird. Jo ja lilijmeitene uzzinātu par viņu sarunām, nodomātu, ka viņš patiesi ir traks.       Abi apsēdās uz dīvāna. Abi bija krietni un kādā gudrā skolā par attiecībam viņi bija mācījušies, ka nonākot uz dīvāna bez drēbēm, nevajagot bremzēt. Viņi uz dīvāna bija nonākuši ar drēbēm, tāpēc bremzēja.       Kad Kremļa kuranti jau nu nē, bet Doma pulkstenis sita divpadsmit, Jānis atkorķēja šampanieti, abi jaunieši tikli saskūpstījās.       'Pag, varbūt apēd gardumu, lai nenoreibsti" - sacīja Jānis.       Līgai šķita, ka gardums nav gards. Jā, salds jau bija, bet sakost to nevarēja. Saldums atgādināja švammi. Līga vēl nezināja, ka tā arī ir švamme.       Jaunieši turpināja Jauno gadu svinēt uz dīvāna ar drēbēm. Svinēja tik ilgi, kamēr Līgai kļuva pavisam slikti. Sākuma viņai bija vienkārši slikti, ārkārtīgi spieda kunģi. Bet kad kļuva pavisam slikti, viņa skrēja vemt. Ēdusi viņa neko nebija, tāpēc vienīgais, kas atnāca atpakaļ bija šampanietis un švammes gabalinš.       " Kas, kas, kas tas bija" - meitenes balsī bija dzirdams sašutums.       " Tā bija švamme" - godīgi atzinās Jānis. Viņš neprata melot. Līga jau tvēra pēc mēteļa, lai skrietu sniegotajā Jaungada naktī, kad Jānis to apturēja un izstāstīja stāstu par dārzeņiem. Līdz šai baltai dienai Jānis nezina, vai Līga noticēja viņa stāstam vai nē. Taču viņa , pakārusi mētelīti uz vadža, ienesās kā viesulis virtuvē, izrāva no ledusskapja nelietīgos dārzeņus, paķēra rokās lielo dūci un sasmalcināja tos sīkos gabaliņos.Pēdējo viņa sīkos gabaliņos saplūkāja dilli un pārkaisīja pāri visiem tās pielūdzējiem, kā arī nepielūdzējiem. Un to visu pārlēja ar majonēzi.       Vienīgie, kuri daļēji saglabāja savu identitāti šajā posta darbībā, bija mārrutki, jo visu burciņu Līga salātiem klāt nelika, būšot par daudz.       " Nekas, nāks vēl piektais gads un mēs atriebsimies visiem anālajiem tipiem, kuriem dārzeņa dzīvība liekas tikai vienu vakariņu vērta!" - tā domāja pie sevis revolucionārais mārrutks. Bet piektais gads jau ir garām, un nekādas dārzeņu revolūcijas pagaidām nav bijušas. Un kurš gan var zināt, ko ēdīs tādi Jāņi un Līgas, Džoņi un Mērijas, Ivani un Dusjas, kad nāks nākamais piektais gads…ja vispār nāks!