Marcipaanija Reklāma Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem Klaburčūsku stāstiņi Pelmeņpuķe Stāsti par avīm vilku ādās Esesiete Doroteja Violeta Saulcerīte mazdrazts II Modris Racējcircenis Miergoža mīlas piedzīvojumi Stāsti par studentu Mazdrāztu Mazā Saulainā Vilka piezīmes Vilkzivs Latvāņu vīns Superbika Jaka Kakamieļa sublimācijas Dārzeņu jaunaisgads

Jau kuro dienu Saulcerīte devas mājup neparasti agri. Parasti viņa sēdēja darbā līdz vēlam vakaram un gāja prom tikai tad, kad iestādes apsardzes darbinieki viņai piedraudēja ar pistoli.       Reiz pat bija tāds gadījums, ka apsardzes darbiniekam vajadzēja izdarīt šāvienu gaisā un nokliegties: „Nākošreiz šaušu pa kājām!”, lai Saulcerīti dabūtu laukā no iestādes. Jūs varbūt jautāsiet, ko viena normāla veselīga sieviete tik ilgi var darīt darba ? Un es jums atbildēšu - Saulcerīte čatoja. Stundām ilgi viņa dzīvoja pa virtuālo pasauli, ar virtuālo seksu aizrāvusies. Kas tur var būt aizraujošs? To es nezinu, to jūs jautājiet viņai pašai.       Taču pēdējās nedēļas laikā viss bija mainījies. Darbalaiks vēl nebija beidzies, bet Saulcerīte, iekāpusi savās augstpapēžu klikatiņās, jau aizklikatoja uz.... neviens nezināja, uz kurieni.       Darba kolēģes sāka uztraukties.       “Ja nu Saulcerīte ir slima?” tā kolēģe nr. 1.       “Bet varbūt viņai ir mīļākais,” tā otra.       “Bet varbūt viņa taupa veselību, varbūt gaida bērnu, nevar tik ilgi apstaroties pie kompja, iet mājās vitamīnus ēst,” sacīja trešā.       Kolēģes nolēma, ka šis jautājums nedrīkst tikt atstāts bez risinājuma.       Ja Saulcerīte ir slima, tad tuvāksēdošo cilvēku galvenais uzdevums būtu palīdzēt viņai atrast jaunu, skaistu ārstu, kas spētu viņu no nedziedināmas (pēc ilgstošas apspriešanās kolēģes nosprieda, ka slimība noteikti ir nedziedināma, ja jau viņa par to nevienam nestāsta) ligas atpestīt.       Ja Saulcerītei ir mīļākais, tad kolēģēm būtu jāzina, ar ko viņa saietas, lai neparedzētā gadījumā viņas varētu liecināt, ka – jā, lūk, šis piemīlīgais un maigais no ārpuses, bet nelietis no iekšpuses ir pavedinājis jauko, mūžam naivo saulstariņu, kas tik daiļi rotā Dimantcelles ikdienu.       Bet ja patiesa izrādītos trešā versija, un Saulcerīte gaidītu mazo, tad tik būtu... pirmā kolēģē skrietu šūdināt       Lācīšus, otra – iepirkt rokasgrāmatu jaunajām māmiņām, trešā... hmm... ko trešā... trešā viņu morāli stiprinātu!       Tā nu kolēģes salika kopā savas rudi melni blondās galvas un izlēma - Saulcerīte jāizseko!       Sākumā izdomāja, ka varētu noalgot privātdetektīvu, tomēr tas izlikās pārāk dārgs prieks fabrikas meitenēm, kurām agri rītos jāceļas un saules nav darbistabās.       Tad nu viņas uz viena no papīrīšiem uzvilka krustiņu, pārējos atstāja baltus, sagatavotās lozes iemeta vecā kompekškastē, labi sakratīja un vilka.       Lozi izvilka vecākā kolēģe, taču viņai bija brilles, kas deva tai iespēju aizbildināties: sekot nevarēs. Ja nu Saulcerīte sāks skriet, un kolēģei aizsvīdīs brilles, ļepatojot pakaļ... nē, nē!       Pārējās piekrītoši māja ar galvu, tomēr par aizvietotāju būt neviena negribēja.       Pagāja klusuma minūte, un beidzot sasparojās Melngalvīte: “Es izsekošu Saulceri!”       Pārējo krāsu galvas atviegloti uzelpoja un sita viņai atzinīgi pa plecu.       Taču Melngalvīte nemaz netaisījās darīt solīto, viņas plāns bija viltīgāks.       Sazinājusies pa lauku rāciju ar savu otru pusi, Melngalvīte sasēdināja visas meičas Vīka aizsargkrāsas oranžajā mašīnā, un auto devās Saulcerītei pa pēdām.       Saulcerīte ļoti steidzīgi iekāpa trolejbusā, aizsargkrāsas auto sekoja izsekošanas attālumā. Taču Saulcerīte, kā jau Saulcerīte, bija tik aizņemta ar savām mākoņainajām domām, ka neko aizdomīgu nemanīja. Gabaliņu pabraukusi, mūsu varone izkāpa un nogriezās kādā klusā šķērsielā.       Kaut arī klusajā ieliņā nevienu citu auto, izņemot izsekotāju, nemanīja, tomēr Vīks ievēroja vajadzīgo nepamanīšanas attālumu - 2 metrus no Saulcerītes papēžiem. Vienbrīd izsekojamā tā kā sarosījās atskatīties.       “Gulties!” iesaucās Melngalvīte. Kolēģes sakrita viena uz otras.       Tomēr trauksmei nebija pamata, Saulcerīte apstājās pie kādām durvīm, lai dotos tajās iekšā. Virs tām stāvēja uzraksts intīmpreču veikals “Lielie locekļi”.       Vīks drošības pēc nolika auto aiz stūra. Mašīnā sākās dzīvas diskusijas.       “Nez ko viņa tur pērk? Katru dienu uz intīmprecēm? Nez kurp dosies tālāk?” lauzīja savas rudi melni blondās galvas, tak pie vienota secinājuma nenonāca. Pagāja pusstunda. Nekā. Pagāja stunda. Daži ļautiņi gāja pa durtelēm iekšā, daži nāca laukā, bet no Saulceres ne smakas. Ko viņa tur tik ilgi dara? Gaidīt bija apnicis pamatīgi.       “Dosimies lūkot, kas tur notiek!” beidzot sadūšojās Melngalvīte. Vīku meitenes atstāja sargos.       Pirmā gāja Melngalvīte, kā jau operācijas vadītāja. Aiz viņas pārējās krāsainās galviņas.       Veikalā valdīja patīkama puskrēsla, tak meiču modrās acis tūdaļ pamanīja Saulcerīti. Uzģērbusi sarkanu pieguļošu džemperīti, viņa stāvēja aiz letes un stāstīja kaunīga izskata pusaudzim, kā lietot mākslīgo vagīnu.       „Šeit klāt jums ir instrukcija, šeit sānos regulē siltumu un mitrumu,” Saulcerīte veikli rīkojās, kā jau īsta pārdevēja. Puisis samaksāja prasīto summu, ieraudzījis kolēģes, nosarka vēl vairāk un aši izmetās pa durvīm.       “Vai! Ko jūs te darāt?” Saulcerīte, manāmi izbrīnījusies, vaicāja.       Noslēpums atklājas. Izrādās, Saulcerīte bija nolēmusi vakaros vairs nečatot, lai nebojātu ačteles, tamdēļ sākusi meklēt papildus nodarbošanos. Kāds paziņa piedāvājis pastrādāt par pārdevēju intīmpreču veikalā. Kāpēc lai atteiktos, ja seksčats ir iespējams dzīvajā?