Marcipaanija Reklāma Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem Klaburčūsku stāstiņi Pelmeņpuķe Stāsti par avīm vilku ādās Esesiete Doroteja Violeta Saulcerīte mazdrazts II Modris Racējcircenis Miergoža mīlas piedzīvojumi Stāsti par studentu Mazdrāztu Mazā Saulainā Vilka piezīmes Vilkzivs Latvāņu vīns Superbika Jaka Kakamieļa sublimācijas Dārzeņu jaunaisgads

Tanks uz Tambovu            Mazais Saulainais Tambovas vilks juta, ka pienācis laiks izbāzt savu vilka degunu no Tambovas midzeņa un doties Lielajā Dzīves skolā. Tagadiņ jau visiem ir aukstākā izglītība, kāpēc lai viņš paliktu ar silto?       Vilks apāva savas četras ķepas, apjoza gurnus ar šķīstības gurnautu, lika galvā ļaunu domu atgaiņājošu bruņucepuri un devās ceļā.       Lielajā Dzīves skolā iestājeksāmeni ritēja pilnā sparā. Bija savākušies daudzi jo daudzi, kas vēlējās šeit mācīties. Vilks, tāds mazs un kautrīgs, apsēdās pašā stūrītī. Neviens viņam īpašu uzmanību nepievērsa.       „Tā arī labāk, esmu tik uztraucies!” - tikko mazais tambovietis tā nodomāja, tūdaļ viņam blakus piemetās pārbrieduša mazbērnam līdzīgs radījums, visnotaļ miermīlīgs un laipns.       „Klau, kā tev iet ar pašapmierināšanos?” – mazbērns  pajautāja.       Mazais Saulainais samulsa. Kas ir pašapmierināšanās? Kaut kā neērti jautāt, tāpēc vilks izdarījās visnotaļ gudri, nokrekšķējās ķepā un uzvaicāja: „Vai šādu jautājumu var uzdot iestājpārbaudījumos?”       Apaļīgais vīrelis nosmējās samtenes balsī: „Tur jau visu ko var pajautāt… Es nezinu. Man, piemēram, ir grūti ar pašapmierināšanos. Ļoti cenšos izslēgt televizoru pirms 23.00, bet roka tā vien pati stiepjas to atkal ieslēgt. Kaut gan pēdējā laikā tur neko tādu vairs nerāda un sižeti kļuvuši apnicīgi,” - zīdainis nopūtās kā aizdusā. Un aizdusējās arī. Tādiem cilvēkiem miegs uznāk pēkšņi, kā lietusgāze tropos.       „Čau, tu arī uz eksāmenu?” - pēkšņi vilka acupriekšā izauga kāds stāvs.       „Jā!” - vilcēns mīlīgi uzrūca.       „Ā, Brīnums jau aizmidzis!” – šis puisis izskatījās varen vitāls.       „Kāpēc Brīnums?” - brīnījās Saulainais.       „Viņu tā sauc. Ļoti atbilstoši viņa tēlam.”       „Un kā jūs sauc?” - pieklājīgi pavaicāja vilks.       „Esmu Banderas. Aktieris. Bērnībā gribēju kļūt slavens rakstnieks, bet, tā kā rakstīt neiemācījos, tagad uzņemos kīno. Spēlēju Bolivudā, ziniet ir tāda indiešu kinostudija, liktenīgos mīlētājus.”       „Es, protams, negribu jūs aizvainot, bet vai indiešu mīlētājam nav jābūt ar kupliem melniem matiem un ūsām kā Pievolgas traktoristam?” - vilks jautāja, nedaudz sabijies no savas drosmes. Tambovā ar svešiem nedrīkstēja būt pārāk ziņkārīgs, tur varēja tikt arī saplosīts, kā jau vietā, kur dzīvo pēc vilku likumiem.       „Protams! Jūs esat ļoti acīgs,” - teica Banderas un tūdaļ no somas izvilka melnu parūku un ūsas. Kad to visu viņš vēl kārtīgi piemunsturēja savam galvaskausam, no neviltota indiešu mīlētāja viņu atšķirt bija grūti.       „Patiesi, jūs izskatāties ļoti indisks!” - vilks pieklājīgi teica.       „Čau, Bandera!” - pie viņiem bija pienākusi kāda sīka, bet vardarbīga izskata būtne.       „Ā, čau, Vardarbe! Un kā tevi sauc?” - Bandera attapās, ka nebija pajautājis vilkuča vārdu.       „Esmu Mazais Saulainais Tambovas vilks!” - vilks saķepojās gan ar Banderasu, gan Vardarbi.       „Esiet svētīts, Mazais Saulainais Tambovas vilks! Un jūtieties pilnībā pieņemts!” - teica Vardarbe un devās tālāk. Viņu gaidīja kādi darbi. „Cerams, ka ne varas,” - nodomāja vilks.       Pēkšņi ar dziļu nopūtu pamodās Brīnums.       „Piedodiet, ka aizsnaudos. Biju ļoti noguris, vakar vēlu skatījos TV un nodarbojos ar rokdarbiem.”       „Starp citu,” - viņš vērsās pie Mazā Saulainā – „varbūt jūs gribētu mani precēt? Esmu ļoti pozitīvs, nemaz nedzeru, nepīpēju un ar sievietēm nedauzos. Var teikt, ka esmu nevainīgs, ja ne vien tie rokdarbi...”       Banderas, nu jau bez ūsām un kraukļmelnās parūkas, iespurdzās: „Kura pēc kārtas meitene tā ir, ko tu bildini? Un vai maz vilks ir meitene? Vai vispirms to nevajadzētu noskaidrot?”       Lielais pufīgais vīrelis atkal nostenējās: „Ak, kāda gan nozīme dzimumam? Ka tikai kāds mani precētu, kāds par mani rūpētos, kāds uzskatītu, ka esmu viņa lielākais dārgums uz pasaules!”       Mazajam Tambovas vilkam kļuva Brīnuma žēl. Bet precēt gan viņš tādu dīvaini negribēja.       „Nebēdājies, kā mans brālis Lielais Tambovas vilks saka: katrai cibiņai savs vāciņš! Gan tu arī savu cibiņu atradīsi.”       „Tu esi labs, vilciņ!” - sacīja Brīnums. „Tu vienīgais par mani nesmejies, pārējie jau te mani ir piesmējuši un pārsmējuši.”       „Vai tad jūs te visi esat pazīstami?” - brīnījās Mazais Saulainais.       „Visi, kas iet Lielajā Dzīves skolā, viens otru iepazīst agrāk vai vēlāk.”       „Bet es jau vēl neesmu uzņemts,” - brīnījās Mazais.       „Esi gan! Līdzko ienāc pa šīm durvīm ar uzrakstu „Lielā Dzīves skola”, tu automātiski kļūsti par tās skolnieku. Un šī bija tava pirmā skolas diena. Mums nav skolotāju, mēs mācāmies viens no otra. Zini, kā tai dziesmā dzied: mēs pārtiekam viens no otra. Reizēm mēs plēšamies, reizēm mīļojamies, bet visa tā ir mūsu mācība.       „Vai mājas darbi arī jāpilda?” - vaicāja vilks.       „Mājasdarbs ir tikai viens - katru dienu pāris teikumos uzrakstīt, ko esi redzējis, saklausījis, iemācījies”. * Mazā Saulainā vilka dienasgrāmata 1. diena. Šodien iepazinos ar...       1. ...ar Brīnumu. Patiešām brīnums - izskatās pēc zīdaiņa, kaut arī gados varētu būt tētis pārītim bērnu bērnudārza vecumā. Infantils, bet mīļš. Iemācījos, kā atbaidīt pretējo dzimumu – vajag nolikt sevi otra cilvēka dzīves centrā. Šķiet, ka viņš vēl ilgi neapprecēsies.       2. ...ar Banderasu. Izskatās pēc parasta radījuma, kā mēs visi, bet kad pielīmē ūsas, kļūst līdzīgs manam Lielajam Tambovas brālim. Iemācījos, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies. Ja nevari kļūt par rakstnieku, kļūsti par aktieri.       3. ...ar Vardarbi. Briesmīgs vārds šai būtnei. Nespēju vēl viņu līdz galam saprast. Teica, ka mani pieņemot pilnībā. Ko tas varētu nozīmēt? Iemācījos, ka, ja gribi, lai par tevi domā, esi noslēpumains.        *****       Kad otrā dienā vilks ieradās skolā, priekšā jau bija vakardienas paziņas - Banderas, Brīnums un vel pārītis citu.       „Esi sveicināts, vilks!” - smaidīdams savu mazbērna smaidu teica Brīnums.       „Labrīt!” - vilks pieklājīgi attrauca.       „Varbūt esi pārdomājis un tomēr precēsies ar mani?” - Brīnums vaicāja.       Vilks nedaudz samulsa. Viņš negribēja Brīnumu aizvainot, bet precēties, īpaši ar Brīnumu, viņš nemaz negribēja.       „Varbūt vēlāk. Kaut gan es domāju, ka nebūšu jums īsti piemērots.”       Pārbriedušais mazbērns nopūtās: „Tā jau ir. Neviens mani negrib. Esmu tik pozitīvs un galu galā nevainīgs, bet neviens jau mūsdienās to nenovērtē. Visiem vajaga tikai naudu.”       „Kas tie tādi Visi?” - vaicāja vilks. Visus vinš nepazina. Vinš pazina Kādus un Nevienu, kuram bija bērns. Kādi parasti spēra brilles un atslēgas. Ja māmiņai vai tētim pazuda brilles vai atslēgas, viņi teica: “Atkal Kāds ir paņēmis.” Bet Neviens ir tāds, kurš dara kaut ko, kas ir pilnīgi pretējs tam, kā rīkotos vilks. Reiz vilks gribēja uzvilkt uz balli skaistu māmiņas kleitu, bet māmiņa teica, ka Neviens tā nedara. Un kad vilks pavaicāja, kā tad dara Neviens, viņš saņēma atbildi: „Neviens bērns tādus jautājumus neuzdod.” Vilks gribēja pajautāt, kādus jautājumus uzdod Neviena bērns, bet aprāvās, jo māmiņa izskatījās nedaudz nikna. Varbūt Visi ir radinieks Nevienam un Kādam?       No pārdomām vilku iztraucēja Banderasa smiekli: „Varbūt tu, Brīnum, varētu būt mazāk pozitīvs un nevainīgs, tad Kāds tevi tomēr gribētu.”       Wow, tātad Kādam patīk vainīgi un negatīvi tipi! Tā jau vilks domāja, citādi jau Kāds neslēptu no vecākiem brilles un atslēgas. Bet Brīnums izskatījas tik trausls un neaizsargāts.       „Manuprāt, Kāds jums tomēr nebūtu piemērots,” - līdzjūtīgi sacīja vilks. Brīnums tikai smagi noelsās.       Pie kompānijas pienāca būtne, kurā Mazais Saulainais vilks gandrīz iemīlējās. Būtne bija lielām, lielām acīm, kuras viņa grozīja uz visām pusēm gluži kā krabis. Skropstas viņai bija kā palmu lapas un vispār - būtne izskatījās satriecoši.       „Iepazīstieties, tā ir Trilobīte!” - sacīja Banderas. Vilks kā apmāts skatījās un pat neattapa neko pateikt.       „Ļoti patīkami!”- sacīja Trilobīte. Vilks palocīja galvu un teica to pašu.       „Jā, jūs esat laimīgi...” - gluži kā lielais mazā vilka brālis no Tambovas iegaudojās Brīnums.       „Brīnum, kā tu domā būt laimīgs, ja visu laiku gribi, lai kāds tevi ņem aizbildnībā? Neviena sieviete neilgojas pēc pupu bērna, bet pēc vīrieša,” - sacīja Trilobīte.       „Precīzi, viņš izskatās pēc pupu bērna!” - nodomāja vilks.       Pie grupiņas pienāca garš jauneklis ar aptaujas anketu.       „Es veicu aptauju par to, cik no jums ir kungi, cik dāmas.”       Trilobīte izrādījās kundze. „Nu jā, tik skaists radījums nemaz nevarētu būt kungs,” - nodomāja vilks.       Bet Brīnums izrādījās ne kungs, ne dāma. Vinš teica, ka esot biedrs un brālis.       „Tambovas vilks tev ir brālis!” - garām ejot noteica kāda nesaprotama būtne rozā kleitā.       „Ak, vai tiešām šis bezpalīdzīgais radījums ir mans brālis?” - nodomāja vilks.       „Tad jau jūs esat mans brālis. Es esmu Tambovas vilks,” - to vilks teica jau skaļi.       Brīnums atplauka smaidā. Cik labi, viņam līdz tam nebija brāļu, bet tagad bija. Un šādā veidā tika atrisināta arī mazā vilka precību problēma. Brāļus jau neprec.       „Es labprāt šeit iepazītos ar vēl kādu,” - sacīja vilks.       „Re, aizej iepazīsties ar to puisi, kas tur tik laimīgs stāv zem mākslīgās saules,” - ieteica Banderas. Izskatījās, ka vinš grib palikt divatā ar Trilobīti.       Vilks pateicās par ieteikumu un devās pie iepazīšanās objekta.       Radījums stāvēja zem mākslīgās saules un visu laiku izkliedza vienu un to pašu tekstu: „Saulaini sveicini visapkārt! Šodien paiet 3 gadi, 123 dienas un 5 stundas, kopš ieraudzīju Viņu! Man neko uz šīs pasaules vairs nevajag! Vakar visu algu izdevu par to, lai piecos tempļos par Viņu notur svētbrīžus!”       „Labdien!” - pieklājīgi teica vilks. „Kas ir tas Viņš, kas jūsu seju dara tik svētlaimīgu?”       „Tas nav Viņš, tā ir Viņa - pati skaistākā un labākā, kādu vien acis ir skatījušas un kāda vien cilvēka sirdī ir nākusi!”       Puisis izskatījās patiešām laimīgs, varētu pat teikt - svētlaimīgs.       „Vai Viņa ir skaistāka par Trilobīti?” - vilks pavaicāja, jo viņam šķita, ka par Trilobīti nekā skaistāka nevar būt.       „Trilobīte? Vai tad viņa ir skaista?? Viņa taču ir no Tiem un Tie vispār nemēdz būt skaisti!!!” - iesaucās svētlaimis.       „Kas ir Tie?” - vilks vaicāja.       „Re, viens no Tiem jau nāk uz šo pusi. Redzi, viņam rokās ir cirvis, bet viņš domā, ka tas ir zobens. Tak visiem ir skaidrs, ka zobens no cirvja atšķiras, bet šim gan laikam līdz tādām gudrībām tālu.”       Viņiem tuvojās ruds puisis ar cirvi aiz jostas. Pienācis klāt, viņš to izrāva un draudīgi sāka vicināt virs mazā vilka un svētlaimīgā, kuru, kā izrādījās, sauca Zobenbrālis X, galvām.       „Kā tev ar apliecināšanu? Vai tu apliecini pareizi?” - rudais noteiktā balsī vaicāja. Vilks sākumā domāja, ka tas ir jautājums Zobenbrālim. Rudais, manīdams vilka samulsumu, konkretizēja, ka jautājumu uzdevis viņam.       „Šā cilvēka,” – rudais ar cirvi norādīja uz svētlaimīgo – „ticības apliecināšana man ir skaidra. Vinš ir elku kalps un apzināti to izvēlējies. Ko nu tur vairs... Ja kāds ir izvēlejies kalpot elkiem, tad labāk būtu, ka to ar dzirnakmeni kaklā nolaistu jūras dibenā!”       Zobenbrālis, nezaudējis ne stara no sava saulainā smaida, uz šādu repliku atbildēja: "Tu esi šķeltnieks un tavs Skolotājs, kuru tu tik augstu vērtē, sašķēla Templi. Kas man ar tevi!”       Vilks sajuta briestam konfliktu, tāpēc iejaucās: „Pastāstiet, lūdzu, kas tā par apliecināšanu? Un kā to pareizi apliecināt?”       Rudais skumjā augstprātībā noskatījās uz Mazo Saulaino, sacīdams: „Tātad tu laikam neko nezini par... (kaut kas nesaprotams latīniski)?”       „Nezinu gan,” - vilks vientiesīgi atzinās.       Rudais nopūtās, iesprauda cirvi aiz jostas un teica: “Tad jau tu esi tāds vienkārši labticīgi lētticīgais. Bet zini - katrs koks, kas nenes labus augļus taps nocirsts un iemests ugunī!” To sacīdams viņš devās projām pie citiem, lai tos vienreiz un otrreiz pamācījis, noraidītu.       „Esmu laimīgs un man neko uz pasaules vairs nevajag, ja man ir Viņa! Toreiz, kad Viņu ieraudzīju, es sapratu – jā, tā ir Īstā!” - neskatoties uz Rudā draudiem par nociršanu un iemešanu ugunī, Zobenbrālis turpināja savu tekstu.       „Vai jūs nebaidāties tapt nocirsts un iemests ugunī?” - vilks pieklājīgi pavaicāja laimīgajam Zobenbrālim.       „Viņš pats taps nocirsts un iemests ugunī, jo seko tā šķeltnieka mācībai. Bet, ja mani arī metīs ugunī, tā būs šķīstītavas uguns un gan jau kāds dzīvais par mani te sparīgi aizlūgs un es tikšu pie Visaugstākā!”       Vilks īsti nesaprata ne rudā, ne svētlaimīgā teikto. Viņš stāvēja un prātoja, kam pajautāt izskaidrojumu. Svētlaimīgais atsāka mantru skaitīšanu par savu iemīļoto. Mīļi jau skanēja, bet vilkam, kurš nepazina brīnišķīgo Viņu, tas sāka apnikt.       „Es nu došos talāk,”- sacīja vilks. Svētlaimīgais to nemaz nedzirdēja. Viņa seja turpināja starot un mute runāt jaukos, mīlas apdvestos vārdus.       Pēkšņi vilks ieraudzīja savu vakardienas paziņu Vardarbi. Viņa stāvēja un skumji lūkojās, kā kāda blonda būtne leksēja iekšā saldējumu.       „Labdien!” - pasveicināja vilks.       „Ak, tas esi tu! Jūties pilnībā pieņemts! Esi svētīts!” - Vardarbe sacīja.       „Kā tas ir - būt pilnībā pieņemtam?” - pavaicāja vilks. Neviens nekad neko tādu viņam nebija teicis.       „Manuprāt, jūs pārāk daudz gribat zināt. Jūtieties pieņemts un viss!” - Vardarbe nopūtās un turpināja skumji raudzīties uz blondīni.       „Lietotāja, es ieteiktu jums padalīties ar saldējumu!”- viņa pēkšņi draudīgā balsī sacīja.       „Es neesmu nekāda jūsmotāja, jutēja vai piētiste, tāpēc ar labiem darbiem nenodarbojos!” - sacīja par Lietotāju nosauktā un baudkāri nolaizīja šokolādes saldējuma vienu malu.       „Un jūs domājat, ka dalīšanās ar saldējumu ir labs darbs, ko?” - vaicāja Vardarbe.       „Dalīšanās vienmēr ir labs darbs un es ar to nenodarbojos. Jo ar darbiem jau neviens netiek pie Augstākiem spēkiem. Bet es gribu tikt,” - kaitinoši pamācoši atbildēja Lietotāja.       „Redziet, dalīšanās ar saldējumu nav nekāds labais darbs,” - skaidroja Vardarbe. „Saldējums ir trekns, tas rada izgulsnējumus uz asinsvadu sieniņām, tās aizsērē, cilvēks saslimst ar aterosklerozi, labākajā gadījumā mirst no infarkta, bet sliktākajā pazaudē atmiņu un kļūst laimīgs - viņam katra diena ir kā pirmā mūžā.” Te Vardarbe mazliet apravās. Jo, ja saldējuma ēšana cilvēku dara laimīgu, tad tas tomēr varētu izrādīties LABS darbs, tāpēc vina steigšus izlaboja: „It kā laimīgs, bet patiesībā ne. Jo viņš darīs rūpes un raizes apkārtējiem un nekādi nevarēs nomirt, jo pārkaļķojušās būs viņa smadzeņu asinsvadu sieniņas. Bet sirds būs vesela un tā tik pumpēs un pumpēs un pumpēs asinis… un cilvēks tikai dzīvos un indēs dzīvi apkārtējiem, kas, protams, visi nomirs no kunģa čūlas, ko radījis stress; kas atkal cēlies no tā, ka Alcheimera slimnieks neko neatceras; un beigās nomirs arī Alcheimera slimnieks, visticamāk no bada, jo nebūs neviens, kas viņam uzsilda paciņu zupu. Vai tas ir labs darbs? Es vēlreiz jautāšu - vai tas ir labs darbs?”       Lietotāja mirkli padomāja un teica: „Ja jau jūs šo lietu tā pagriežat, tad iznāk, ka tas nebūt nav labs darbs. Kodiet droši manā saldējumā!”       Vardarbes skumjas pazuda. Tagad abas ēda saldējumu. Vilkam arī gribējās, bet vinš neprata runāt tik daiļi kā Vardarbe, turklāt nesaprata, kāpēc darīt labus darbus ir slikti.       „Tu arī gribi?” - beidzot Lietotāja bija pamanījusi mazo zvērēnu.       „Jā, gribētos gan… tikai mazu gabaliņu.”       Lietotājas līdzjūtīgā roka ar saldējumu jau sniedzās pie vilka, kad Vardarbe to stingri apturēja.       „Bet šis gan būs labs darbs! Droši vien viņš ir izsalcis un barot izsalkušos ir labs darbs.”       „Nē, nē, nē,” - strauji protestēja Saulainais - „es galīgi neesmu izsalcis un, ja jūs man iedosiet kaut kumosiņu, man sāks sāpēt vēderiņš un tad tas nemaz nebūs labi!”       Vardarbe ar Lietotāju saskatījās. Kaut arī izskatījās zvērēns pēc provinciāļa, tomēr, tā teikt, jau pazina drēbi. Tādam saldējuma kumosu liegt būtu grēks.       Vilks nokoda pamatīgu kumosu, pateicībā pamāja ar ķepu un devās prom. Jo varēja gadīties, ka viņam nesāk sāpēt vēders un tad nekādi nevarēs pierādīt, ka Lietotajas dāsnums nav bijis labs darbs. * Mazā Saulainā vilka dienasgrāmata 2. diena. Šodien iemācījos: 1) ja kādu nevar apprecēt, padari to par biedru vai brāli. Vismaz būsi viņa tuvumā; 2) mīlestība dara laimīgu, bet garlaicīgu apkārtējiem; 3) ja cirvi nodēvē par zobenu, tas tik un tā ir cirvis; 4) ja labu darbu aplūko no visām pusēm, tas noteikti sāk izskatīties citādāks. *****       Nākamajā dienā pie Lielās Dzīves skolas durvīm stāvēja plakāts, uz kura bija attēlots smaidīgs puisis Veidenbauma brillēs. Zem bildes bija sarkanburtīgs uzraksts: „Uz kārtējo matu skaldīšanu ielūdz Mulders.”       Mazais vilks bija ieintriģēts. Kas tā par matu skaldīšanu? Tambovā neviens matus neskaldīja, ja nu vienīgi malku.       Šodien Lielā Dzīves skola bija pārpildīta. Pirmo no paziņām vilks pamanīja svētlaimīgo Zobenbrāli, kurš skandēja savu parasto mantru par dienam un stundām, kuras vinš dzīvo ar Viņu sirdī. Tālāk bez parūkas un ūsām sēdēja Banderas ar daiļo lielacaino Trilobīti, kura pie katra kafijas malka graciozi novēdīja ar skropstām. Dienišķo saldējumu ēda Lietotāja un blakus tai stāvēja Vardarbe, mazliet pikta. Kā vēlāk uzzināja vilks, Vardarbe bieži piktojās, tikai daži zinātāji teica, ka tas neesot pa īstam. Lai nu kā, vilks baidījās no piktiem ļaudīm, tāpēc viņām klāt negāja. Taču bija jau par vēlu. Vilku pamanījušas un duetā nokliegušas: „Esi svētīta māsa!” un „Jūties pilnībā pieņemta!”, tās aizgriezās, lai turpinātu aizsākto diskusiju. Nez par ko viņas runāja šoreiz? Varbūt atkal par labajiem darbiem.       „Labrīt, mazā Tambovas māsa!” - pēkšņi pie auss vilks sadzirdēja glāsmaini medainu baritonu.       „Labrīt, Brīnum!”       Jā, patiesi, tas bija precēties kārais rokdarbnieks: „Šodien uzstāsies Mulders. Bet es nepalikšu. Man viņa runas nepatīk. Viņš nekad nerunā par tiešām svarīgām lietām, piemēram, par to, kā dabūt sievu, kas mani mīlētu un lolotu." Tad, nopētījis vilku no galvas līdz kājām, Brīnums nopūtās un teica: „Žēl gan, ka esam saradojušies. Man jau liekas, ka tu varētu mani mīlēt un lolot, bet ar māsu taču nevar precēties.” Un aizgāja.       Vilkam sametās Brīnuma žēl. Bet žēluma pēc taču nevar precēties. Ja precas aiz žēluma, iznākot nožēlojami bērni - tā reiz sacīja Lielais Sirmais Tambovas vilks.       Pēkšņi zālē visi sarosījās. Uz paaugstinājuma, kur bija jāuzstājas žiperīgajam ar Veidenbauma brillem, tika uznests projektors un drīz vien sekoja pats skaldītājs.       „Labdien, labdien,” - viņš izrādījās makten kustīgs un ātrs. „Nevajag ovācijas, nevajag aplausus, es varu runāt arī tāpat, bez uzmundrinājuma. Un tātad - šodien mūsu lekcijas tēma ir matu skaldīšana. Kā jau mēs zinām, matus vislabāk skaldīt ar cirvi, kā visas materiālas lietas. Tātad - šeit jūs redzat matu!” - uz ekrāna parādījās kaut kas striķim līdzīgs.       „Mats, protams, ir palielināts daudzas reizes. Apskatiet to labi, jo tas ir nesaskaldīts mats.” Mazais Saulainais vilks objektu patiešām nopētīja. Viņš nekad nebija redzējis tik resnu matu.       „Un tagad mēs to skaldīsim,” - uzvaroši sacīja Mulders.       „Rudais, vai tu varetu man iedot savu cirvi?” - jautrā balsī Mulders vērsās pie puiša, kurš vakar vilkam tika jautājis par apliecināšanu.       „Tas nav cirvis, tas ir zobens!” - dusmīgi attrauca rudais.       „Rudais, mēs visi taču redzam, ka tas ir cirvis. Ļoti parocīgs matu skaldīšanai. Tu man tomēr varētu to iedot,” - Mulders nedzirdēja slēptos draudus rudā balsī.       „Es nezinu, ko redz visi un man tas nav jāzina! Es zinu un redzu un ticu, ka tas ir zobens! Un es zinu, ka man ir taisnība!” - nu jau rudā balsī skanēja neslēpti draudi.       Mulders bija optimistiskas dabas. Viņš necentās rudo pārliecināt, ka cirvjus jāsauc par cirvjiem, bet zobenus par zobeniem. Mūsu plurālisma laikmetā katrs sauc ko grib un kā grib. Ja zobens, tad zobens.       „Nu labi, rudais, vai tu nebūtu tik laipns un neiedotu man savu zobenu?”       Rudā sejā atplauka smaids. Viņa zobens tika atzīts. Vinš nokabināja to no jostas un pasniedza lektoram.       Tas žiperīgi sāka skaldīt matu. Mats uz ekrāna pārvērtās mazos baļķīšos.       „Tāds izskatās saskaldīts mats,” - beidzis skaldīt, sacīja Mulders.       „Bet kāpēc mums jāzina, kāds izskatās saskaldīts mats?” - pavaicāja mazais vilks.       „Kā, kāpēc? Lai jūs nekad nesajauktu saskaldītu matu ar nesaskaldītu,” - Mulders bija apjucis no šāda jautājuma. Tas taču elementāri.       „Man ir jautājums, Muldera kungs! Tā kā jūs taisāties kandidēt uz Olimpa vēlēšanām, vai jūs nebūtu tik laipns un nepastāstītu mums kaut ko par Kikijas vāverīti?” - atskanēja balss no zāles.       „Jā, es tieši gribēju atklāt pēclekcijas debates,” - jautri sacīja Mulders, izslēgdams projektoru.       „Nu tad, kā būs ar to Kikijas vāverīti?” - uzstājīgā balss nelikās mierā.       „Redzat, Dazdrapermas kundze, tas nav vienkāršs jautājums. Vāveraudzēšana man nav tik tuva kā matu skaldīšana. Varbūt par šo jautājumu jums labāk parunāt ar pašu Kikiju?”       „Jums šādam tematam jābūt tuvam, ja reiz taisāties kāpt Olimpa kalnā. Varbūt Kikija arī tur būs. Kā jūs uzturēsiet ar viņu sarunu, ja neko nezināsiet par viņas vāverīti?”       Mazais Tambovas vilks neko nesaprata. Ne no matu skaldīšanas, ne no vāverēm. Savā bērnībā Tambovā viņš ar tām rotaļājās, bet vispār tās viņu neinteresēja. Daudz interesantāka šķita pati Dazdrapermas kundze - apaļīga tante puķainā kleitā.       „Labdien!” - pieklājigi teica vilks, pieiedams viņai klāt.       „”Labdien!” - sacīja Dazdrapermas kundze, manāmi sašutusi, ka Mulders negrib runāt ar viņu par riekstgrauzēm. „Vai tevi, bērniņ, arī uztrauc vāveru problēma? Redz, es tikai pajautāju, bet vinš neatbild!” Patiešām, Mulders jau bija iejucis pūlī un sarunājās te ar vienu, te otru.       „Nē, mani neinteresē vāveres. Es tikai gribēju iepazīties ar jums, jo redzu, ka arī jūs apmeklējat Lielo Dzīves skolu.”       „Esmu Leonora - frigīda kundzīte gados, bet šeit lietoju vārdu, kuru man deva Bērnības svētkos, ziniet, padomju laikā tādi bija.”       „Jums ir ļoti interesants otrais vārds,” - pieklājīgi teica Vilks.       „Jā, tas ir saīsinājums no saukļa: „Da zdravstvujet pervij maj!”       „Un kurš ielika jums tādu otro vārdu?” - interesējās vilks.       „To parasti deva tā kultūras nama direktore, kurā rīkoja svētkus. Tās bija vecas komunistes. Bet man patīk mans otrais vārds - ļoti oriģināls. Citām lika Revolūcija, Partija, Piecgade.”       Vilks sarāvās iedomājoties vien, ka viņa otrais vārds varētu būt Piecgade.       „Ziniet, ar jums bija ļoti interesanti, bet tagad man jādodas mācīties tālāk,” - un vilks pieklājīgi atvadījies, aizgāja. * Mazā Saulainā vilka dienasgrāmata 3.diena Šodien iepazinos ar diviem interesantiem cilvekiem - Dazdrapermu un Mulderu. Mani secinājumi ir šādi:       1) matu skaldīšana intersē publiku (to es spriežu no tā, ka zāle bija pilna);       2) cirvis uz brīdi var kļūt arī par zobenu, sevišķi, ja ar to piedraud;       3) dīvainu vārdu nēsātājus interesē dīvainas lietas (kas tā par Kikijas vāverīti?). *****       Tautas gudrība māca: trīs lietas labas lietas, ceturtā - mīlestība. Un šī gudrība burtiski piepildījās arī Mazā vilka dzīvē.       Vispār, vilkam bija vājība uz lielām, īpaši zilām, acīm. Jau no pirmā acu uzmetiena viņam iepatikās Trilobīte, bet, tā kā Trilobīte piederēja tam pašam dzimumam, kuram viņš, tad acu miegšana un sarkšana viņas klātbūtnē nenestu nekādus augļus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Trilobītei patika Bolivudas Banderiks. Tas bija redzms kā ar neapbruņotu, tā apbruņotu aci. Un Bolivudas Banderikam patika viņa, jo viņš uz to skatījās stiklainām acīm. Un, ja uz kādu skatās stiklainām acīm, tad viņš šajā kādā ir iemīlējies. Tā vismaz sacīja Lielais Sirmais Tambovas vilks. Lielajam Tambovas vilkam arī bija stikla acs. To viņš ieguva kautiņā ar Gimalajiešu lāci.       „Vai tu arī esi iemīlējies?” - vilks jautāja Sirmajam, jo zināja par viņa stikla aci.       „Es mūžīgi esmu iemīlējies,” - sacīja Sirmais un piemiedza otru, veselo aci.       Ceturtajā mācību dienā Lielajā Dzīves skolā pie stiklainām acīm tika arī Saulainais vilks.       Tas notika tā. Iegājis lekciju zālē, kur šodien lekciju lasīja kāds Aiko Saule, Mazais Saulainais izvilka blociņu, kur pierakstīt un apsēdās netālu no durvīm. Bija sanākuši parastie skolnieki, bet bija arī daudz jaunu.       „Tik tiešām patiesībā, ka esmu supratendra, arī tev ir sava supratendra. Vakar es satiku cilvēku, kura nav un viņam uz pleca sēdēja krauklis, kura nav. Mēs pavisam esam deviņpadsmit, kas viens otru nenodod. Vispār, mums jābūt divdesmit, bet divdesmitais laikam dzīvo Igaunijā un vēl nav atbraucis.”       No šīs Aiko Saules runas mazais vilcēns apmulsa. Ja vakar viņš vismaz kaut ko saprata, kaut arī nesaprata jēgu, tad šodien jutās pilnīgs muļķis. Kas ir supratendra? Kas tie par deviņpadsmit, kas viens otru nenodod?       „Sakiet, cik mulderus šis jau šodien izrunājis?” - vilku klusi uzrunāja… Viņš! Puisis ar lielām zilām acīm un ekstrā acu aprīkojumu. Vilkam aizrāvās elpa, sākās tahikardija, parādījās visas neiroveģetatīvās distonijas pazīmes, likās, ka būs arī ģībonis. Un viņa acis kļuva stiklaini mīklainas.       „Laikam narkomāne,” - nodomāja Hrenvams, jo patiesi - tas bija viņš. Skaļi viņš teica: „Vai tev nevajag palīdzēt?”, bet pie sevis atkal nodomāja: „Tik tālu tie politiķi tautu nolaiduši. Jaunam smukam meitēnam jāšpricē narkotikas, jo nav par ko maizīti nopirkt. Jā, bet ja nav par ko maizīti nopirkt, par ko tad viņa pērk narkotikas?”       „Nē, viss kārtībā!” - mazliet atguvies, sacīja vilks un cik vien moži spēja, uzjautāja: „Kas tie par mulderiem, ko jūs pieminējāt?”       „Ai, tās ir mērvienības, kādās Lielajā Dzīves skolā mēra muldāmo. Mulders ir vislielākais runātājs šajā sabiedrībā, bet no viņa daudz neatpaliek Urdahs un reizēm arī Aiko Saule mīl parunāt. Kā, piemēram, šodien. Tikai viņa runāto neviens nespēj saprast. Vai nu viņš ir pārāk gudrs vai arī pārāk nevesels,” - Hrens bijās teikt vārdu „slims”, jo tas varbūt vājuma parņemto būtni varētu aizskart.       „Ak tā, skaidrs,” - vilks nomurmināja.       „Tu esi jauniņā?” - pavaicāja Hrens un pie sevis nodomāja: „Varbūt meitēnu vēl izdosies glābt.”       „Jā, nesen atbraucu no Tambovas. Māmiņa teica, ka man jāejot Dzīves skolā, citādi kļūšu par neizglītotu provinciāli un palikšu bez vī…” - Saulainais gribēja teikt „vīra”, bet laikus aprāvās un pabeidza: „…nogām.”       „Nojūgusies!" - padomāja Hrens, bet skaļi sacīja: „Kāpēc bez vīnogām?”       „Tāpēc, ka Tambovā tādas neaug, bet mums visiem garšo. Māmiņa saka, ka man jāiegūstot laba izglītība, jāiet biznesā un jāpiegādā maniem brāļiem un māsām - Tambovas vilkiem - vīnogas. Gan man būs labi, gan viņiem.”       „Ak, šausmas, arī Tambova jau saindēta ar pūstošā kapitālisma idejām!” - nodomāja Hrens, bet skaļi sacīja: „Lai tev veicas! Tomēr es vairāk esmu par sociālismu - katram pēc spējām, katram pēc padarītā darba! Miers, maijs, festivāls! Pret ceļu dangām un slaistu bandām!”       Mazais Saulainais vilks gandrīz vai apraudājās. Hrens taisījās uz promiešanu.       „Man arī patīk miers, maijs un festivāls,” - izmisis sacīja mazais dzīvnieciņš. Nevarēja pieļaut, ka šis puisis kamuflāžas biksēs, smagajiem armijas zābakiem kājās un lielajām, zilajām bolīklām ar krāšņo apdari, tagad aizietu un pamestu viņu.       „Patiešām?” - Hrens ieinteresēti palūkojās uz vilku. „Un varbūt tevi interesē arī brīvība, vienlīdzība un brālība?”       „Jā, jā, mani tas ļoti interesē! Mans onkulis - Lielais Sirmais Tambovas vilks teica: galvenais ir brīvība. Bet es uzskatu, ka arī brālība un vienlīdzība ir ļoti svarīgas.”       Hrens palūkojās uz Mazo Saulaino vilku ciešāk. Viņa priekšā sēdēja glīts radījums, koptā kažociņā ar maigām, stiklainām acīm.       „Nē, narkomāne tā nerunātu,” - nodomāja Hrens un sniedza vilcēnam roku. „Es esmu Māris Rutks, bet visi mani šeit pazīst kā Hrenu.”       „Ļoti patīkami!” - paspiedis Hrena roku, vilks juta, ka cauri visam ķermenim izskrien tāda kā elektriskā strāva. „Es esmu Mazais Saulainais Tambovas vilks.”       Strāva ķēra arī Rutku. Viņš pēkšņi sajuta, ka kājas kļūst ļenganas. Un Mazais Saulainais vilks nez kāpēc pēkšņi sāka izskatīties īpašs.       „Varbūt patiešām viņa man noderētu par līdzbiedri cīņā pret netaisnību, kas valda pasaulē?” - nodomāja Māris un arī viņa acis kļuva stiklainas. Mazais vilks to pamanīja uzreiz. Tātad jūtas bija abpusējas. Laimei nevarēja būt ne gala, ne malas, vismaz pagaidām tā šķita bezgalīga. Ilgi viņi blenza viens otrā. Un neko nedzirdēja no Aiko Saules lekcijas par supratendrām. Viņu supratendras bija viena otru atradušas.       Pa to laiku glītais jauneklis turpināja anketēt klātesošos ar jautājumu: „Kas tu esi - dāma vai kungs?” Ar jaunekļa palīdzību Hrens noskaidroja, ka vilks piederēja pie dāmam; bet vilks noskaidroja, ka Hrens, lai arī ar acīm kā daiļā dzimuma pārstāvei, piederēja kungiem. Bet kurš gan ir izdomājis, ka daiļais dzimums ir dāmas? Dažkārt dzīve liek mums to apšaubīt, īpaši veroties ģermāņu sieviešu vaigos.       Glītais jauneklis, kura vārds, protams, ir konfidenciāls, bet kuru mēs šeit sauksim par Jankusu, piegāja arī pie kādas bārdainas būtnes.       „Lūdzu, ievelciet krustiņu tajā anketas pusē, kurā minēts jūsu dzimums, bet nullīti tajā, kuram nepiederat.”       „Jaunais cilvēk, es piederu pieciem dzimumiem,” - drūmi norūca būtne.       „Kas tie par pieciem dzimumiem?” - neizpratnē vaicāja Jankus. Viņš nekad nebija dzirdējis par tik daudz dzimumiem. Vēl bija dzirdēts par variantu - divi vienā, bet, ka būtu pieci vienā - tas tak par traku!       „Jā, jā, jaunais cilvēk, un, ja jūs nodzīvosiet tik ilgi, līdz tiks atklāts nemirstības noslēpums, arī jums būs pieci dzimumi.”       „Vai jūs to noslēpumu jau esat atklājis?” - Jankus vaicāja.       „Vēl neesmu, bet zinu, ka atklāšu. Kad tas atklāsies, tad nāves vairs nebūs, visas sistēmas, arī bioloģiskās, darbosies nevainojami un nekad nepārstās darboties.”       „Tas skan jauki, bet kāpēc šīm bioloģiskajām sistēmām jābūt piecdzimuma?” - vaicāja Jankus.       Būtne pieliecās Jankusam pie auss un čukstēja: „Tas pagaidām ir noslēpums. Bet man ir interesantāk, ja esmu piecdzimuma.”       „Ā, skaidrs!” - Jankus novilka, kaut arī viņam nekas nebija skaidrs. Puisim šķita, ka reizēm ar diviem dzimumiem jau ir par daudz. Jo mazāk dzimumu, jo mazāk problēmu. Negribējās pat domāt, kādas problēmas varētu rasties piecdzimuma būtnēm.       Mazais vilks nedzirdēja Urdaha un Jankusa sarunu, tāpēc piecdzimumu problēma viņa dienasgramatā neatspoguļojās. * Mazā Saulainā vilka dienasgrāmata 4. diena. Šodien iepazinos ar Māri Rutku, sauktu par Hrenu. Cik vinš skaists! Cik viņš gudrs! Cik vinš taisnīgs! Māris, Māris, Māris, Māris, Māris, Māris, Māris… *****       Piektajā dienā vilks modās reizē ar sauli. Gailis vēl nebija dziedājis, kad viņš jau trīs reizes bija minējis mīļotā vārdu.       Aši iztīrījis zobus, iesējis matos košāko banti, vilks posās uz skolu. Ne jau skola un visādas tur Olimpā kāpēju vai supratendristu mācības viņu intersēja. Tagad vinš gribēja satikt Hrenu, un - aijaijā, aijaijā, šūpoties, saulē un acīs tam lūkoties.       Taču, ak, vai - dzīve pret mums reizēm ir ļoti skarba. Un šajā rītā tā tāda bija arī pret Mazo Saulaino vilku. Zobenbrālis arvien vēl stāvēja zem mākslīgās saules un skandēja savu mantru. Banderas ar savu skaistāko daļu sēdēja pie galdiņa un dzēra nektāru, kas abu acīm lika degt jo lielākā spožumā. Dazdraperma ar plakātu, uz kura bija uzzīmēta vāvere, stāvēja kā zaldāts, gaidīdama, kad Mulders pievērsīsies nopietnajai Kikijas problēmai. Mulders, kā parasti, nodarbojās ar vienību „mulders” izdāļāšanu visiem, kam tas šķita interesanti. Aiko Saule bija iegājis supratendrā un netika no tās laukā. Neviens necentās viņam palīdzēt, jo izskatījās, ka viņam tur pat ļoti patīk. Ejot garām viņa supratendrai, mazais vilcēns saklausīja: „Tik tiešām, tā ir Patiesība un es runāju patiesību, jo, ja es nerunātu Patiesību, tad tā nebūtu patiesība un arī es nebūtu. Bet es esmu, jo mana supratendra ir un tā runā patiesību. Jūs man jautājat - kas ir supratendra, un es jums atbildu - mana būtība ir Aiko Saule, tik tiešām patiesībā mani tā sauc, bet supratendra ir supratendra patiesībā.” Saulainais neko no teiktā nesaprata. Viņa izmisīgais skatiens meklēja kādu tēlu kamuflāžas biksēs ar armijas mugursomu plecos. Taču tēla nebija. Zem vīģes koka sēdēja tikai Lietotāja ar Vardarbi. Arī viņu sarunu fragmentu vilks nejauši dzirdēja.       „Ja tev būtu ticība, tu varetu pateikt vīģes kokam, lai tas nokalst un tas nokalstu!” - sacīja Lietotāja.       „Bet, vai tas nebūtu labais darbs?” - aizdomīgi vaicāja Vardabe.       „Kur nu, māsa! Labais darbs ir, ja jūs to laistītu un tas skaisti zaļotu un priecētu ļaužu acis un karstās dienās dotu pavēni,” - Lietotāja runāja tik pārliecinoši, ka Vardarbe iesaucās: „Augstāku spēku vārdā, nokalsti!” Un vīģes koka lapiņas uzreiz kļuva brūnganas, sačervelējās, nobira un palika tikai kaili zari.       „Re kā, jums izdevās! Tas nu nekādi nebija labais darbs,” - priecājās Lietotāja.       Vilks, tādu nejaucību redzēdams, sāka raudāt. Viņam bija žēl gan kociņa, gan sevis. Hrena nekur nebija un te divas briesmīgas būtnes vina acu priekšā nokāva skaistu vīģes kociņu, kurš nevienam neko ļaunu nebija nodarījis.       Abas būtnes pēkšņi pamanīja, ka nav vienas.       „Esiet svetīta!” - abas sacīja.       Bet vilks neatbildeja. Viņam bira asariņas.       „Vai, tāds smuks suņveidīgs radījums un raud! Es neļaušu apbižot nevienu suņveidīgo!” - pēkšņi nez no kurienes iznira rudmataina fūrija. Tā vismaz sākumā vilkam šķita. Bet fūrija izrādījās gana labsirdīga.       Tā pasniedza mazajam nēzdodziņu un uzcienāja ar žāvētu vistu.       „Ņem uzēd, tas nomierina nervus.”       Vilks sākumā negribēja ēst, bet kā pagaršoja, tā kopā ar fūriju apēda veselu vistu.       ”Ļoti garda! Paldies! Es esmu Mazais Saulainais vilks. Un, kas tu?” - vilks jautāja.       „Es esmu Mafija. Man dikti garšo vistas. Esmu uz tām tik kāra kā Paņikovskis uz zosīm. Tikai atšķirībā no viņa es tās nezogu. Saki, kurš tevi apbižoja?”       „Neapbižoja neviens. Tikai kociņa žēl!”       Abas labo darbu nīdējas izskatījās pavisam apjukušas, kad ieraudzīja, ka tāds glīts radījums raud kaut kāda kociņa dēļ.       „Klau, varbūt piesauksim Augstākos spēkus, lai to kociņu atdzīvina?” - vaicāja Lietotāja.       „Tas būs labais darbs!” - čukstus atbildēja Vardarbe. Lietotāja nopūtās. Vardarbei bija taisnība, bet vilcēnu arī negribējās atstāt skumju.       Pa tam vilks atcerējās īsteno iemeslu, kāpēc iepriekš bija sācis raudāt, un asaru straume sākās pa jaunu. Pāris asariņas uzkrita arī uz nokaltušā kociņa un notika brīnums - tā lapas sāka atgūt zaļo krāsu, iztaisnojās un pēc brīža visu acu priekšā plauka un zaļoja vīģes kociņš, vēl krāšņāks nekā pirms novīšanas.       „Nepieskaitīsim viņam šo par labo darbu, jo vinš nezina ko dara,” - klusām teica Lietotaja un Vardarbe viszinīgi māja ar galvu.       „Tātad, kas tevi saskumdinājis?” - Mafija jautāja vēlreiz.       „Es vakar iepazinos ar kādu jaunekli un domāju, ka viņš būs šeit. Gribēju viņam pateikt ko svarīgu. Bet viņa nav...”       Mafija iesmējās.       „Jaunekļiem, mazais, nepatīk, ja viņiem saka ko svarīgu, to nu liec aiz auss un nekad neņem nost. Otrkārt, jaunekļiem ir tieksme pazust. Un treškārt, vislabāk dzīvot bez viņiem. Stresa mazāk un vistas vairāk - nav jādalās.”       Mazais Saulainais nopūtās.       „Rekur nāk mūsu komunists!” - iesaucās Mafija, ar vistas kaulu rādot uz kādu objektu. Vilkam sirds salēcās, izlēca laukā pa muti, tad iekrita kuņģī, visbeidzot atgriezās savā vietā. Objekts nebija neviens cits kā Māris Rutks ar segvārdu „XPEH BAM”.       Māris Rutks taisnā ceļā devās tieši pie mazā pulciņa, kur atradās Saulainais vilks.       „Laba diena, biedri! Kas šodien jauns?” - sasveicinājās Hrens.       „Ai, kā parasti - Aiko Saule supratendro, Mulders stāsta par to, kas jādara ar latu, kuru Augstāks spēks ieliek kabatā. Nekā interesanta. Un vista arī apēsta,” - sacīja Mafija, bet tad attapās: „Starp citu, tas ir Mazais Saulainais vilks, kuram arī garšo vistas, bet tas ir Hrenvams.”       Vilks nosarka kā PSRS karogs un Mafijai uzreiz tā bilde bija skaidra.       „Nu labi, es tad došos vēl kādu vistu pameklēt…un nopirkt zābīšus. Šitie apnikuši!” Ugunīgā Mafija piecirta kāju un aiznesās prom.       „Man šorīt bija aģitbrigādes šūniņa, tāpēc arī nevarēju ātrāk ierasties,” - kā atvainodamies teica Hrens, īstajā vārdā Māris Rutks.       „Ak, tā? Un ko jūs tajās aģitbrigādes šūniņās dariet?” - jautāja vilks.       „Zīmējam plakātus, saucam saukļus, soļojam, kaļam streiku plānus,” - aizrautīgi stāstīja Hrens. Varbūt viņš vēl kaut ko teica, bet vilks jau sen bija noslīcis viņa zilajos redzokļos un neko nedzirdēja.       „…nu, ja nevēlies, tad nekā!” - pēkšņi zilās acis tā kā satumsa.       Vilks attapās no slīkšanas: „Piedod, ko tu teici, es lāgā nedzirdēju?”       „Tāds smuks radījums ar lielām ausīm, bet nedzird!” - bēdīgi nodomāja Hrens un atkārtoja: „Varbūt vēlies atnākt uz mūsu Štābu?”       Tā kā Hrens bija nolēmis sabiedroties ar vilku kopīgā dziesmā, tad viņam vajadzēja iepazīstināt savu izredzēto ar visām savas sārtās dzīves niansēm.       „Jā, labprāt!” - tā vilks.       Štābs bija parasts šķūnis ar pacauru jumtu. Dažādu garnitūru krēsli a la madame Petuhov stāvēja ap mākslīga riekstkoka galdu, kuram vecumdienas bija atvēlēts pavadīt šeit - idejiski pareizā, bet fiziski aukstā un izskatu bojājošā vietā. Gar sienām stāvēja plakāti. Uz viena no tiem ar puskrāsotiem burtiem bija rakstīts: „Zemi strādnekiem, fabrikas zemniekiem!”       „Kāpēc tā?” - brīnījās vilks.       „Redzi, biedrene, es taču tevi drīkstu tā saukt, vai ne?”       Vilks tikai piekrītoši pamajā ar galvu.       „Redzi, biedrene,” - atkārtoja Hrens – „kad notiks vispasaules revolūcija, tad viss īpašums piederēs tautai. Zemnieki jau iepriekš jāsagatavo, ka viņiem piederēs fabrikas, bet strādnieki, ka viņiem būs zeme. Tautā ir jāmodina sociālistiskā apziņa.” „Saki, biedri,” - vilks teica, jo viņš iedomājās, ka mīļotajam šis vārds varētu patikt – „kam tagad pieder zeme un fabrikas, ja ne tautai?”       „Tie pieder asinssūcējiem kapitālistiem, kas izmanto darbaļaužu sviedrus, lai ar tiem pildītu savus jau tā uzblīdušos makus!” - kaismīgi iesaucās Māris un viņa acis kļuva ekstātiski spožas. Vilks gandrīz noelsās svetlaimē, cik tās izskatījās skaistas.       Māris vilka elšanu izskaidroja pavisam citādāk.       „Jā, biedrene, es arī esmu sašutis par tādu netaisnību!”       „Es ne… nu ja, es arī esmu sašutusi par to netaisnību. Es tikai gribēju pajautāt, vai tie, kas pilda tos makus, nav tautas daļa, cilvēki tak vien esam?” - vilks minstinoties jautāja.       „Esmu mazliet tevī vīlies, biedrene, Saulainais Tambovas vilks! Kā tu nesaproti, ka tie, kas veģetē uz tautas ciešanām, nav nekāda tauta, bet tautas ienaidnieki! Ir divu veidu cilvēki, kaut arī bioloģiski varbūt izskatās, ka veids ir tikai viens. Tātad - vieni ir izmantotāji un otri izmantojamie. Tie izmantojamie ir tā tauta, kas jāatbrīvo no izmantotājiem un tad uz zemes iestāsies vienlīdzība, brālība, brīvība!” - kaismīgi norunājis šo tirādi, Hrens pie sevis domāja: „Būs vēl daudz šai biedrenei jāmāca. Redzams, ka politiski viņa ir neizglītota, bet izskatās, ka interesējas par tautas lietu UN TAS JAU IR GALVENAIS. Citādi mūs rindas galīgi pajukušas. Nez kāpēc liela daļa izvēlas pāriet to pusē, kas sēj, pļauj un sakrauj šķūņos… ek!” - Māris smagi nopūtās.       „Vai kaut kas nav tā, biedri?” - vilks sabijās. Vai tik viņš nebija pavaicājis ko nelāgu?       „Nē, nē, viss kārtībā. Un es uzaicinu tevi uz nākamo aģitbrigādes šūniņu nākamnedēļ. Atnāksi, beidrene?”       „Jā, labprāt!” - vilks nopriecājās, ka Hrens par viņu ir ieinteresējies. Viņam gan nepatika visas tās runas par tautu un tautas ienaidniekiem, par zemēm un fabrikām, bet kā angļu sakāmvārds vēsta: ja mīli mani, mīli arī manu suni. Un vilks nolēma mīlēt šo Māra suni, jo galu galā - suns tak vilkam tikpat kā brālēns. * Mazā Saulainā vilka dienasgrāmata 5. diena 1. Slikti vārdi nogalina pat kokus. 2. Asaras, kas lietas no salauztas sirds, nokaltušu koku dara dzīvu. 3. Žāvēta vista dziedē salauztas sirdis. 4. Tie, kuriem ir nauda, ir tautas ienaidnieki. *****       Sestās dienas rītā vilku uzmodināja sauleszaķītis, kas bija apsēdies tieši uz viņa ķepas. „Kurš mani kutina?” - domāja vilks, bet zaķēns, pamanījis, ka vilks atver acis, aizlēca projām jautri smiedams.       Saulainais pats jutās nevis kā vilks, bet zaķis. Vinš zināja, ka satiks Māri - no rīta, vai vakarā, bet satiks. Viņš taču bija uzaicināts uz aģitbrigādes sapulci.       Taču arī šajā rītā saulaino gaidīja pārsteigums. Pie Lielās skolas durvīm stāvēja glītais anketu jauneklis kopā ar vēl vienu vīru. Viņi nevienu nelaida skolā.       „Galvenajā Dzīves grāmatā ir rakstīts, ka sestdienās tev nebūs mācīties!” - sacīja jauneklis.       „Nu, un? Daudz kas rakstīts! Jūs visu sagrozāt pēc sava prāta, pareizo apliecināšanu atmetat un ceļat savas mācības augstāk par to, ko saka Augstāki spēki! Pirmā tēze saka: Tev būs tikai pareizu mācību mācīt!, bet jūs mācāt nepareizi!” - rudais jau bija iekaisis karstā strīdā ar jaunekli Jankusu un otru vīru, kuru vilcēns nepazina.       „A, kā tu zini, ka māci pareizi? Kāpēc tu domā, ka tu vienīgais saproti, kas ir pareizi un kas nav?” - otrais vīrs taujāja rudo.       „Man ir zobens, kuru man devis Augstāks spēks un man tas ir jāvicina, tas ir mans aicinājums!” - rudais sacīja.       „Tas ir cirvis, nevis zobens,” - sacīja Jankus.       „Tu, kas esi ar aptumšotām acīm un noteikti sēdi paļātāju pulkā, es tev saku un tev bus tam ticēt - tas ir zobens! Ja tavas acis redz cirvi, tad tas nozīmē, ka tās rāda nepareizi!”       Otrs vīrs pēkšni ieraudzīja Mazo Saulaino, kas stāvēja maliņā un visu to vēroja.       „Klau, meituk, saki - vai tas ir cirvis vai zobens?”       Vilkam nepatika šāds jautājums. Taču māmiņa viņu vienmēr bija mācījusi nemelot. Bet no rudā mazliet bija bail, jo viņam patiešām aiz jostas bija aizbāzts cirvis.       „Varbūt… varbūt tas ir cirvim līdzīgs zobens?” - izdvesa vilks.       Rudais, drūmi paskatījies uz Saulaino, noteica: „Nav neviena taisna, it neviena!” Un devās projām.       „Vai jūs mani ielaidīsiet skolā?” - vilcēns vaicāja abiem skolas durvju sargiem.       „Nē, tu šodien nedrīksti iet skolā, tā neklājas. Nāc rīt,” - sacīja Jankus.       Vilks jutās apjucis.       „Sakiet, vai tur kāds ir iekšā?” - viņš apjautājās.       „Daži ir, vēl no vakardienas.”       Vilks nesaprata, ko darīt - iet projām vai gaidīt, kad paradīsies kāds cilvēks, kura vārds, protams, ir konfidenciāls, bet mēs jau zinām, ka viņu sauc Māris Rutks.       Māra Rutka vietā, matus plēsdama un vaimanādama, uz skolas pusi nesās Vardarbe.       „Ak, bēdas man, ak, bēdas!” - viņa jau no tālienes sauca.       „Kas noticis?” – vienā mutē jautāja Jankus, otrs vīrs un vilks.       „Ai, Lietotāja uzprasījās pie manis ciemos. Gribot zināt, ko es domājot par gavēni. Un teica, lai es saklājot galdu, jo ko nu ar tukšu vēderu par gavēni runāsi. Un es uzvārīju viņai gavēņa zupu. To man ieteica Kāds cilvēks. Teica - sagriez visas vecās desas, kas ledusskapī, piemet klāt nosalušos tupeņus, saber zaļumus un to visu pārlej ar gāzēto kvasu. Tas viņai liks gavēt ja ne četrdesmit dienas, tad četras noteikti. Un es, labu gribēdama, tā arī izdarīju. Aiaiai, tikai tagad saprotu, kur ir mana kļūda! Tas taču laikam bija labs darbs, ja jau es gribēju labu! Nu tātad - Lietotaja atnāca, es jau pati to zupu nēdu, jo nemaz netaisījos gavēt. Viņa ieēda karotes trīs un tad ar skaļu "Āāā!" krita gar zemi. Es izsaucu ārstu, viņu aizveda uz slimnīcu un izskaloja kuņģi. Tagad guļ palātā tāda bāla un apskaidrota. Es šai prasu: Kā jūties? Kā gavēņa zupa? Kāpēc kriti gar zemi? Bet viņa tikai guļ un smaida un saka: Nevāri gan Vardarbe tādas zupas vairs, jo pēc šitās kunģa skalošanas es jūtos tik viegla, ka man gribas iet un darīt visiem labu! LABU!!! Nē, vai to spēj saprast viens cilvēks - viņai gribas darīt LABU!!!”       „Vai jūs esat Mazais Saulainais vilks?” - nez no kurienes iznira pasta balodis.       Vilks pieklājīgi pakniksēja: „Tā tas patiešam ir, es esmu Saulainais Tambovas vilks.”       „Tad jums vēstule,” - balodis iedeva vilkam mazu zilu aploksnīti. Vēstule bija no Tambovas, no vilka māmiņas.       „Sveika, meitiņ! Ceru, ka tev klājas labi,” - rakstīja māte. „Mums gan ir noticis bēdīgs gadījums. Nomiris tavs onkulis - Lielais Sirmais Tambovas vilks. Naktī viņam kļuva slikti, vinš smagi nogārdzās un izlaida garu. Mana draudzene no darba brīvajā laikā nodarbojas ar miroņu apmazgāšanu, tad nu paaicināju viņu, lai nomazgā arī onkuli. Sirmā tante raudāja un dedzināja sveces cauru nakti. Tu jau zini, ka dzīves laikā tante viņu dikti lamāja. Tagad gan sauc mīļos vārdos un saka, ka onkulis esot bijis čakls, jo esot iestādījis pie mājas ceriņu.       Nākamajā dienā braucām uz kapsētu, kur mums tie dzimtas kapi. Tu jau zini - tie, kur guļ tante Adelaida un onkulis Fricis, kuri nomira vēl pagājušajā gadusimtenī. Lai nu kā, izrādījās, ka Adelaidai var rakt virsū, bet Fricim varēs virsū rakt tikai pēc trim gadiem. Sirmā tante sacēla brēku, ka viņa gribot gulēt blakus aizgājējam, un, ka tādā gadījumā mums viņš jārok citur. Kapu pārzine bija ļoti laipna un tūdaļ mums piedāvāja nopirkt kapuvietas. Ja pērk vairumā, tad ir liela atlaide. Es jau gandrīz gribēju pirkt, tad arī tev vietiņa būtu nodrošināta, bet tavs brālēns sāka brēkt, ka tas esot debīls un nenormāls bizness un, ka viņš šādā vietā, kas notirgota ar atlaidi, nemūžam negulēs. Turklāt kapracis, ļoti laipns kungs, sacīja uz tanti: Jūs jau mammīt tāda sprigana izskatāties, vai domājiet, ka vēl trīs gadiņus nenovilksiet? Bet pēc trīs gadiem varēsiet mierīgi likties virsū onkulim Fricim un savam kungam blakus. Tante kļuva domīga un nolēma vēl trīs gadus dzīvot. Kapu pārzinei ar mums bizness neizdevās. Kaut gan es domāju, ka tās vietas vajadzēja ņemt, kas zina, kā būs pēc gadiem.       Rakstu, tev, meitiņ, visu šo, lai tu padomātu un atbrauktu uz Tambovu, varbūt pavisam. Gan jau tai skolā būsi gana mācījusies. Mums neviens aukstas skolas nav beidzis, i nemaz tik slikti nedzīvojam. Parīt onkulim bēres, varbūt tu pagūsi. Bet, ja nē, brauc vēlāk, tante ļoti pēc tevis ilgojas. Būtu labi, ja tu varētu pie viņas padzīvot. Turklāt, tu jau zini, vienu no saviem midzeņiem viņa ir nolēmusi norakstīt tev. Tā ka padomā par to, mēs tevi visai gaidām.       Ar mīļām bučām, Tava māmiņa.       P.S. Ak, jā, gandrīz aizmirsu. Lūdzu, nopērc labu kompasu. Mana draudzene kapu speciāliste teica, ka nelaiķis noteikti jāglabā ar galvu uz Austrumiem. Bet mēs esam vienkāršu ļaužu, nezinām, kur īsti ir tie Austrumi, tāpēc būtu vēlams, ka kādam uz bērēm līdzi būtu kompass.       Tagad gan attā un mēs visi tevi nepacietīgi gaidīsim!”       Lasot vēstuli, vilcēns apraudājās. Lielais vecais sirmais bija miris! Nu jā, vecs jau viņš bija bez gala, dzimis vēl pirms revolūcijas, vilks tikai aizmirsa, pirms kuras. Bet tas nebija svarīgi. Tambovietim bija jatiek uz bērēm, lai tur lūzt vai plīst. Bet kā tad ar mīlu? Ja viņš tagad aizbrauks, tad, iespējams, nekad vairs neatgriezīsies un nekad vairs neredzēs smuko Māri. Vilks sāka raudāt vēl gaužāk.       Pa tam, bez matus plēsošās Vardarbes un abiem iekšā nelaidējiem, pie skolas durvīm bija pienākuši Bandera ar Trilobīti.       „Tevi apbižo, mazais?” - Trilobīte jautāja. Ak, daiļā būtne izrādījās ne tikai skaista, bet arī līdzjūtīga.       „Nē, es tikai gribēju tikt skolā,” - asaru aizžņaugtā balsī izdvesa vilks.       „Tā, tūlīt atvērt durvis un mūs ielaist!” - nokomandēja Trilobīte.       „Nē, šodien ir aizliegtā diena, kad neko nedrīkst darīt un arī Lielo Dzīves gudrību nedrīkst apgūt!” - protestēja Jankus.       „Ko? Mazus vilkus raudināt var, ja, bet skolā tikt nevar?” - tā Trilobīte.       „Kāda starpība vai kāds raud vai neraud. Ja ir aizliegtā diena, tad ir!” - tā abi durvju sargi vienā mutē.       „Paskatīsimies,” - sacīja Trilobīte un pēkšņi nez no kurienes, bet iepsējams, ka no Banderasa burvju somas, kur vinš glabāja savu parūku un melnās ūsas, viņas rokās parādījās iedarbināts Huskvarns. Tas rūca tik draudīgi, ka abi durvju sargi pagāja katrs savā malā un Trilobīte, Banderas un Mazais Saulainais vilks iegāja namā. Pēc uzvaras gājiena, Huskvarns tikpat pēkšņi pazuda un Trilobīte, maigi acis grozīdama, atgriezās pie abiem sargiem: „Es ceru, ka vairs neviens netiks aizturēts, kas gribēs tikt iekšā?” Sargi neko neteica, bet no viņu sejām Trilo saprata, ka visi gribētāji tiks ielaisti.       „Tā nu gan ir viena hiperagresīva būtne!” - kad sargi bija palikuši vieni, viens no viņiem sacīja.       „Jā, izskatās pēc vilka jēra ādā,” - tā otrs.       „Nu ko, nobijāties no pārspēka?” - rudais atkal bija klāt. „Būtu es te bijis, neviens no viņiem iekšā netiktu! Pret manu gara zobenu visi Huskvarni ir bezspēcīgi!” - viņš plātījās.       „Pret gara zobenu varbūt, bet pret matērijas cirvi diez vai,” - teica Jankus.       „Ak, jūs, aptumšotās acis un prāti! Vēl arvien jūs neredzat patiesību, vēl arvien jums nav skaidra tā atziņa, ko es nesu! Ak, palieciet jel tumsā, jo tik un tā vienu dienu nāks cirvis, kas, ja pielikts pie saknes…” - pēškņi rudais apklusa un sāka cītīgi pētīt savu ieroci.       „Hm,” - viņš sacīja – „bet varbūt patiesi tas ir cirvis? Tas cirvis, kas pielikts pie saknes… Jā, jā, jā, tas ir cirvis, kas izcērt netaisnību!” - iesaucās rudais un pārlaimīgs ienesās skolā.       „Varbūt cilvēks patiešām reiz nāks pie prāta,” - sacīja otrs vīrs.       Mazais vilks tai laikā cītīgi ar acīm meklēja biedru Hrenu. Biedrs pie galda ar Leņina spuldzīti kaut ko konspektēja.       „Labrīt!” – piegājis, sacīja saulainais.       „Labrīt, biedrene! Es rakstu saukļus nākamajai aģitbrigādei. Varbūt vēlies piedalīties?”       „Es labprāt,” - nopūtās vilks - „tikai man jābrauc projām uz Tambovu. Ir nomiris mans vecais onkulis, kurš piedzima pirms revolūcijas. Man jāpadzīvo kādu laiku pie tantes, lai viņa nebūtu pavisam viena.”       „Dzimis pirms revolūcijas? Strādnieku ģimenē?” - vaicāja Māris.       „Droši vien. Cik zinu, tad viņa tēvs noteikti strādāja.”       „Tas labi. Ja būtu dzimis buržuju ģimenē, tad tev uz bērēm nevajadzētu braukt.”       „Jā, jā, varbūt,” - izklaidīgi sacīja vilks.       „Nu tad... tad uz redzēšanos, biedri!” - un vilks sniedza Hrenam roku.       Hrens piecēlās no saviem saukļiem, un kā spieda Mazā Saulainā smalko ķepiņu, tā viņa sirdī iekrita tāda kā dzirkstele, tāda kā ogle, tāda kā asa, bet tīkama sāpe. Viņš negribēja, ka šī biedrene aizbrauc. Viņš gribēja viņu par līdzbiedru savās gaitās, vinš gribēja, lai viņa mūžam būtu tam blakus. Viņš gribēja redzēt viņu ar plakātu rokās plecu pie pleca kopā ar viņu, viņš gribēja vienā balsī saukt saukļus, tādus kā: „Gaļa ir kaitīga, proletārieši neēd gaļu!” Vai arī: „Darbu tautas ienaidniekiem, naudu - tautai!” Un, ak, vai, vēl viņš sajuta pavisam necienīgas buržuāziskas tieksmes attiecībā uz biedreni. Viņam vajadzēja bēgt! Bet viņš palika un zaudējis savu stingro sociālistisko stāju, teica: „Varbūt vēlies, lai tevi aizvedu uz Tambovu? Man ir ar ko.”       Vilks aiz prieka palēcās gaisā, kā tāds zaķis.       „Jā, labprāt, protams, ja tas tevi neapgrūtina!”       „Kur nu! Mūsu aģitbrigādes plānā ietilpa robežu paplašināšana. Varbūt Tambovā varētu izveidot kādu atbalstošu aģitbrigādi?”       Vilks nespēja iedomāties, ko gan Tambovā varētu aģitēt, bet brigādi jau var izveidot tāpat.       Tā nu abi, rokās sadevušies, devās prom. Pēc atvadu rokasspiediena Hrens vairs neatlaida vilka ķepu.       Braucamais, ar kuru Māris bija nolēmis vest Vilku uz Tambovu, stāvēja vecā helikopteru angārā. Tas bija tanks.       „Es pats to uzkonstruēju pa vakariem,” - lepni teica Hrens. Tanks izskatījās kā īsts, kaut gan īstenībā bija no kartona.       „Vai viņš brauc arī?” - interesējās Vilks.       „Protams, ieliku viņam Urāla motoru. Iet kā zvērs, tikai jāuzmanās lietus laikā. Reiz iekļuvu ļoti lielā negaisā un tas izjuka. Bet tas jau nekas, kartona kastes pie veikaliem mētājas daudz. Tā tie kapitālisti iznieko valsts mantu. Nāc, kāp iekšā!” - Hrens atvēra lūku un palīdzeja Saulainajam iekāpt. Iekšā bija omulīgi.       „Kāpurķēdes gan ir īstas, tās es izgatavoju no vecu velosipēdu ķēdēm. Nu, ko – braucam!” Un Hrens iedarbināja savu braucamo. Motors ierūcās, kartons nodrebēja un abi laimīgie, viens otru atradušie, aizkāpurķēžoja savā jaunajā dzīvē. * Mazā Saulainā vilka dienasgrāmata Pēdējais ieraksts. Uz visiem lielajiem dzīves jautājumiem atbilde ir tikai viena – Mīlestība!