Marcipaanija Reklāma Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem Klaburčūsku stāstiņi Pelmeņpuķe Stāsti par avīm vilku ādās Esesiete Doroteja Violeta Saulcerīte mazdrazts II Modris Racējcircenis Miergoža mīlas piedzīvojumi Stāsti par studentu Mazdrāztu Mazā Saulainā Vilka piezīmes Vilkzivs Latvāņu vīns Superbika Jaka Kakamieļa sublimācijas Dārzeņu jaunaisgads

Sauksim mani par Mārvinu. Man ir cits vārds, taču, ja es nosaukšu savu īsto vārdu, tad mani var atpazīt kāds no Albertiem. Un tad man būs liels kauns. Jūs jautāsiet, kas tie par Albertiem? Tie ir tādi cilvēki, ar kuriem es kopā runāju runas svētā glītumā. Baidos, ka, uzzinot par manu aizraušanos, es vairs netiktu pieskaitīts svētam glītumam un izmests klunkurklunkuriem laukā no jaukās Albertu apvienības.       Mana problēma ir TĀS filmas. Ja esat pieaudzis cilvēks, tad saprotat, par kurām filmām ir runa. Ar gadiem man tās filmas ir vajadzīgas arvien spēcīgākas. Tas, ko rāda TV3 vai LNT – tie ir maza bērna šļupsti. Esmu pierakstījies TO filmu bibliotēkā un klusu slapstos uz turieni vēlās vakara stundās, lai tik kāds Alberts mani nepamanītu. Līdz šim nav pamanījis. Arī šajā vakarā nolēmu aizslapstīties uz pinotēku. Bārdains garmatains puisis, kura 3 garos matus saturēja melna gumija, izgriezta no velosipēda kameras, man piedāvāja jaunumu. Tas saucās "Bargā Doroteja". Izklausījās labi, un vāciņa ilustrācija izskatījās vēl uzbudinošāka par nosaukumu. Doroteja garos melnos zābakos un militārā kopējā peldkostīmā vicināja pletni. Tumšas brilles aizsedza Dorotejas acis, un galvā tai bija uzmaukta Vērmahta virsnieka cepure ar baisajiem diviem elektrizējošajiem S burtiem. Samaksāju par kinoripuli un traucos mājup. Mājās esmu vienmēr deviņos. Citādi mamma uztraucas, ja atnāku vēlāk. Man ir 32 gadi, bet mamma mani pieskata. Uzskatu, ka tā ir pareizi, jo vecāki ir jāklausa, kamēr nav dzīvesbiedra, kuru klausīt. Man nav dzīvesbiedrenes. Es gaidu savu īsto, kuru man atsūtīs Augstāks Spēks. Nezinu, kāpēc Augstākais spēks kavējas un šo biedreni man nesūta. Laikam esmu īpašs.       Tajā vakarā mamma mani sagaidīja ar boršču, cūku taukos ceptu karbonādi un pašceptu plātsmaizi. Mana mamma uzskata, ka bērnam ir kārtīgi jāēd, un es arī ēdu kārtīgi. Diemžēl no ēšanas man neaug mati. Ak nē, tā es negribēju sacīt! Gribēju sacīt, ka – lai cik es daudz un vitamīniem bagāti ēstu, mana galvas rota atkāpjas arvien vairāk un vairāk. Es zinu, ka meitenēm patīk vīrieši ar kupliem matiem un spalvaini. Tāpēc es apmeklēju matu speciālisti, kura man ir izrakstījusi īpašus šampūnus. Par tiem iziet manas algas lielākā daļa un kādu dienu es ceru pamosties matains kā hipijs un spalvains kā Tarzāns. Pagaidām tas ir tikai mans sapnis, kurš kādu dienu piepildīsies, varat man uzticēties, tā būs!       Un tā – paēdis vakariņas, mazliet iegāju interneta forumā, kur daudz cietsirdīgu sieviešu. Tādas gan es negribētu par sievām. Viņas uzskata, ka matu problēma vispār nav nekāda problēma, iesaka man nodarboties ar sportu un cirst malku. Man ir savs viedoklis, un es pie tā palieku. Nē, nu ir viena, kura man tur patīk. Taču viņa arī saka to pašu, ko citas, un tas man nepatīk. Tāpēc labāk gaidīšu savu īsto no Augstākiem spēkiem.       Spamojot pienāca pusnakts. Trokšņi daudzstāvu namā apklusa, un arī mamma gulēja jo saldi, vismaz man tā šķita. Ieliku kompī nopirkto disku un uzliku austiņas, lai var kārtīgi klausīties skaņas. Jā, tas bija kaut kas priekš manis. Doroteja bija virtuoze, ar krakadīla siksnu tā nopēra vai visu Vērmahtu un lika trūkties pat galvenajiem vadoņiem ar mazo ūsaini priekšgalā. Tas patiesi bija apakšgala nervus kutinoši. Apstrādājusi Lielvācijas karavīrus, pēkšņi Doroteja nāca manā virzienā. Ak, kādas saldkaislas šausmas! Izrādījās, es vairs neatrados savā istabā un nevēroju visu no malas. Es atrados kabinetā, kuram pie sienas karājās Ādolfa portrets, man mugurā bija vācu virsnieka uniforma. Sēdēju aiz liela galda, man padegunē bija nelielas ūsas un mati pārķemmēti pāri pliknēt sākušajai galvvirsmai. Es izskatījos pat nedaudz draudīgs. Esesiete Dora ( kā domās viņu nodēvēju) lēni man tuvojās. Acis aiz viņas melnajām brillēm es neredzēju, virsnieka cepure slēpa matus, ap kaklu viņa bija uzlikusi dzelkšņa siksnu. Ak vai, ak vai! – pie sevis domāju un gaidīju, kas nu būs.       Pēkšņi viņa atradās man aiz muguras, rupji aiz apkakles tā parāva mani no krēsla un nogāza ar korpusu uz galda. Ak vai, ak vai! Tikpat rupji tā norāva man bikses un cirta ar pletni...       " Še tev! Še tev! Kā nav kauna" – šņāca esesiete Dora... nez kādēļ manas mātes balsī.       Ak šausmas! Lai mani aprok zeme un debesis kopā! Aizraujošās filmas laikā biju iesnaudies (jo tajā dienā man nebija iznācis padusēt diendusu) un netīšām izrāvis austiņu vadu. Tas bija pamodinājis manu mammu, kura pārbijusies ieskrējusi manā istabā un ieraudzījusi esesieti Doru nepārprotamā pozā ar kādu Vērmahta virsnieku, pareizāk sakot - tur bija vairākas dorotejas un vairāki virsnieki, kuri viens otru gan iekaustīja, gan ielīgoja (esot tāda teorija, ka latviešu "līgo" tieši To arī nozīmējot). Tālāko jūs jau zināt. Tēva biksēs māte atrada gana izturīgu siksnu, ar ko mani nopērt.       Tagad esmu bez datora. Vienīgais, kas spēj remdēt manas bēdas, ir žurnāli, kurus ar kabatas bateriju skatos zem segas. Izlasījis tos uzreiz apēdu, lai mamma neatrod! Tas reizēm rada aizcietējumus, bet kamēr Augstākais Spēks man nedod sievu, tikmēr man nekas cits neatliek, un aizcietējumi tomēr ir veselīgāki par tām slimībām, kuras varētu iegūt, iedams pie sliktām sievietēm.