Violeta

Marcipaanija


Reklāma

Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem

Klaburčūsku stāstiņi

Pelmeņpuķe

Stāsti par avīm vilku ādās

Esesiete Doroteja

Violeta

Saulcerīte

mazdrazts II

Modris Racējcircenis

Miergoža mīlas piedzīvojumi

Stāsti par studentu Mazdrāztu

Mazā Saulainā Vilka piezīmes

Vilkzivs

Latvāņu vīns

Superbika

Jaka Kakamieļa sublimācijas

Dārzeņu jaunaisgads

 

      Esmu Violeta. Studēju… nu labi, nav svarīgi, ko es studēju. Vienkārši sakot - esmu studente un naudu pelnu ar bērnu grāmatu tulkošanu no vācu valodas latviešu valodā.
      Viss sākās ar to, ka man nebija, kur dzīvot. Ieliku draugiem.lv profilā tekstu - gribu īrēt istabu. Jau pirmajā dienā man atsaucās kāds puisis vārdā Gatis un piedāvāja īrēt pie viņa. Viņš īrējot kopā ar draugu dzīvokli Elizabetes ielā, piecas istabas, augstie griesti, senatnīgas izjūtas pam-param un tā tālāk… Sākumā mazliet bijos - puisis nepazīstams. Aplūkoju viņa albumu, draugus. Izskatījās gluži pieklājīgi jauni cilvēki no labām aprindām. Draudzene Lora sākumā mani mēģināja atrunāt - neej, muļķe, aizvedīs vēl tevi uz bordeli, dabūsi strādāt intīmsfērā. Teicu - nāc līdzi, divas uzreiz jau nepiespiedīs pie sienas. Sarunājām tā - viņa gaidīs mani tuvējā kafejnīcā. Ja stundas laikā neparādīšos, viņa zvana ugunsdzēsējiem, ātrajiem, milicijai gāzes dienestam un citām palīdzības iestādēm, kur vien var piezvanīt.
      Kad Gati ieraudzīju… jāpiebilst - bija pavasaris! Smaržoja maijmēness un Amors ar pilnu bultu maksti nemitējās šaut uz mīlas iztvīkušām sirdīm. Ja kāds nesaprata manu poētismu, tad saku - iemīlējos viņā no pirmā acu uzmetiena. Viņš bija pagara auguma, mazliet balinātiem matiem, baltā kreklā, ideālās kurpēs, žilbinošu izbalinātu smaidu. Sajutos viņa klātbūtnē pelēka. Nebiju īpaši posusies šim gadījuma. Kad Gatis pienāca tuvāk, viņš smaržoja kā ūdenskritums, kura skavās varētu iemesties tūliņ… vai varbūt mazliet vēlāk, kad būšu uzvilkusi kādu greznāku apakšveļu.
      Dzīvoklis izrādījās fantastisks, Rīgas centrā, glaunā rajonā, istaba liela, griesti augsti, virtuvē visi iespējamie pribambasi ēst gatavošanai. Un cena… man likās, ka esmu pārklausījusies, jo cena bija pat ļoti mērena. Es piekritu ievākties kaut šovakar. Un būtu ievākusies vēl daudz necilākā dzīvoklītī, ja vien man aiz sienas dzīvotu skaistais radījums ar ideālajām kurpēm vārdā Gatis.
      "Laikam jau iesi tur dzīvot?"- vaicāja Lora, kad biju atgriezusies no dzīvokļa apskates un malkoju Loras pasūtīto kapučīno.
      "Jā" - sapņaini attraucu.
      "Izskaties kaut kā jocīgi… tā kā iemīlējusies" - tā viņa.
      Negribēju viņai neko stāstīt par Gati un vēl jo vairāk - rādīt. Jo, pēc manām domām, Loras eksterjers pārspēju manu… tāpēc labāk pagaidām nogaidoši paklusēšu.
      "Nu jā… iemīlējos tajā dzīvoklī. Patiešām skaists. Studentu variants" - noņurdēju.
      "Cerams, ka tavas istabas durvis ir slēdzamas"- zīmīgi ieminējās Lora. Es biju gatava gāzt viņai ar saldējumaino karoti pa pieri. Ko var ņemties!
      "Jā, ir slēdzamas un vispār atšujies".
      Ievācos nākamajā dienā. Kopā ar Gati un Juhanu padzērām tēju. Viņi abi bija jauki un asprātīgi. Arī Juhans bija jauks un es iedomājos - kāpēc gan neuzaicināt Loru kādu vakaru ar mums kopā pasēdēt. Juhans izrādījās arī ļoti izglītots. Viņš studēja franču valodu. Vov, es tik vien zināju, kā teikumu - že ne manž pa sis žūr! Bet viņš tai vakarā skaitīja franču dzeju. Jutos nonākusi citā pasaulē - smalkā un inteliģentā… man likās, ka tā nav dzīve, tas ir kino!
      Tas notika no rīta. Gatis dzēra kafiju, kad ienācu. Saules stars spraucās pa logu. Pavasara karuselis galvā.
      "Labrīt"- apsēdos pie galda. Gatis mani reibināja.
      "Kafiju? " - viņš jautāja. Piekrītoši pamāju. Kafijas automātā bija pietiekoši. Viņš ielēja man melno šķidrumu. Es dzēru ar pienu. Sēdējām viens otram pretī pie galda. Es mulsu, bet Gatis bija mierīgs un līdzsvarots. Par kaut ko sarunājāmies. Īsti vairs neatceros, par ko.
      "Tev smuks gredzentiņš"- viņš sacīja , rotaļīgi saņemdams manu roku.
      "Mantojums no vecvecmāmiņas" - es nemeloju, tas patiešām bija mantots sudraba gredzentiņš, izgatavots pēc pasūtījuma. Viņš turēja manu plaukstu, un visai rokai cauri skrēja elektriskā strāva. Nevarēju īsti saprast – vai tas bija tikai draudzīgs pieskāriens vai kaut kas romantisks, man pa visiem nerviem skrēja skudras.
      Virtuvē ienāca Juhans. Gatis atrāva roku. Izbrīnījos, vai tiešām viņš ir tik kautrīgs?
      "Ielej man, lūdzu, kafiju"- sacīja Juhans un apsēdās galda galā.
      Juhans pievērsās man ar jautājumu, kā esmu gulējusi. Sacīju, ka labi. Tā bija. Istabas sienas nebija no plānajām, jutos kā Ifas cietoksnī.
      "Man jāiet"- teica Gatis. Un tad notika kas negaidīts. Viņš noliecās un nobučoja Juhanu uz vaiga. "Čau!". Es neko nesapratu, mani bija pārņēmušas svešādas sajūtas.
      **
      Es nevarēju koncentrēties. Pasniedzējs kaut ko stāstīja, bet es domāju par Gati par viņa smaidu un zilizaļajām acīm. Man bija visas iemīlēšanās pazīmes: sapņainība, apetītes zudums, hiperlabs garastāvoklis, krāsu redze - tikai un vienīgi rozā. Biju nodzīvojusi pie puišiem jau nedēļu. Jocīgi bija tas, ka viņi nekad mani neaicināja savās istabās. Kaut gan nekā dīvaina nebija - mums katram bija sava istaba un viena viesistaba, kur arī reizēm skatījāmies TV. Man patika tur dzīvot, patika augstie griesti, plašums un mājas smarža. Jā, šai mājai bija smarža. Tā varētu smaržot buržuāziskā Latvija - pēc pārticības un pilsoniska pamatīguma. Abi puiši gan īsti neiederējās šajā mājas aurā, viņi absolūti nebija ne pilsoniski, ne buržuāziski, drīzāk otrādi... es pat nezināju, ko viņi dara. Zināju vienīgi to, ka Juhans strādā kaut kādā žurnālā par redaktoru un reizēm pats kaut ko raksta, laikam dzejoļus... ak jā, un vēl tulkoja šo un to no franču valodas. Bet Gatis kaut ko sargāja pa naktīm un mācījās filosofos.
      Pēkšņi no manas apziņas iznira aina. Mēs visi trīs sēžam viesistabā. Skatāmies "Smalko stilu" - Burkā rezidence, mājasmāte pie tālruņa. Smieklīgi! Graužam saulespuķu sēklas kā bērnībā. Gatis ar Juhanu sēž blakus uz dīvāna, es sēžu lielajā krēslā... ādas krēslā. Dīvāns arī ir ādas. Un pēkšņi redzu, ka vienā emocionāli jautrā epizodē Juhans uzsit Gatim pa celi... un pēc tam nenoņem roku... tur to pāris sekundes un mēs visi smejamies... bet pēc tam... viņš lēni virza savu plaukstu pa Gata kāju uz augšu...
      Vakar vakarā biju pārāk aizrāvusies ar seriālu, un manā apziņā tas īsti nebija ierakstījies. Un tikai tagad, garlaikojoties lekcijā, šis skats man izleca acu priekšā kā dokumentālas filmas fragments. Mēģināju atsaukt atmiņā, ko darīja Gatis. Mana atmiņa spēja izdot tikai to, ka viņš nereaģēja nekā... It kā Juhana rokas tur nebūtu. Viņš bija aizrāvies ar Burkā kundzes dienām un nedienām...
      "Varbūt viņi ir zilie" - pazibēja doma. Es nekad vēl savā mūžā nebiju ar tādiem saskārusies. Zināju šīs lietas tikai no TV un grāmatām. Mana pasaule nekad nebija krustojusies ar šo aprakstīto pasauli. Centos noķert savas izjūtas. Pirmā bija - cik interesanti! Un otrā - milzīga vilšanās. Ja Gatis ir zilais, tad... tad taču es viņu nevaru interesēt. Bet kāpēc viņš vienmēr pret mani ir tik laipns un kāpēc viņš tik mīlīgi turēja manu roku tajā rītā? Manu prātu pārņēma sajukums... un es nolēmu noskaidrot - kā tad īsti ir?
      Sāku viņu uzmanīgi vērot. Taču nekas tāds vairs nenotika. Viņi izturējās viens pret otru tikai un vienīgi draudzīgi. Nolēmu par šo lietu aprunāties ar Loru.
      "Domāju, ka tev rādās. Tagad šī tēma ļoti daudz tiek apspriesta, un tad nu tava zemapziņa izspēlē ar tevi jokus" - sacīja Lora.
      "Nē, es redzēju" - tiepos.
      "Nu labi, redzēji! Un kas no tā? Lai taču katrs dzīvo, kā vēlas".
      "Tu nesaproti, man tas Gatis patīk".
      "Nezinu... pajautā viņam, kas patīk viņam... vai arī..."
      "Vai arī ko? " - saklausīju Loras balsī tādu kā pavedinošu noti.
      "Kā ko? Uzcērt mugurā trūcīgu tērpu, nopērc vīnu un uzaicini paklausīties mūziku....tā tu visu ātri vien noskaidrosi".
      Sapratu, ka Lorai taisnība. Taču tā darīt nepratu. Biju no tām vaidelotēm, kuras gaida, kad viņas uzaicinās klausīties mūziku. To arī pateicu Lorai.
      "Nu tad gaidi... tikai diez vai tu ko sagaidīsi - tas ir pirmkārt. Un otrkārt - noskaidrot viņa krāsu tādā veidā jau nu noteikti tev neizdosies".
      Pēc sarunas ar Loru kļuvu domīga. Kad pārrados dzīvoklī, Gatis sēdēja virtuvē, dzēra tēju un runāja pa telefonu. Kamēr vēl rosījos koridorā, dzirdēju, ka viņš no kāda saldā balsī atvadās : "Atā, atā, draudzenīt, un buča tev uz visiem vaigiem". Mana sirds sažņaudzās... viņš nebija nekāds zilais... un viņam bija draudzene. Diez vai kurai katrai viņš tā teiktu par tām bučām un vaigiem? Man gribējās raudāt un skriet projām no šī dzīvokļa un abiem dīvainajiem dzīvokļa iemītniekiem. Tomēr spītība un vēlme noskaidrot, kas tad šeit notiek, ņēma virsroku. Noriju savu sarūgtinājumu, uzplāju sejai sāju smaidu un devos iekšā virtuvē, kur sēdēja tas āķis, kas kādu laiku jau turējās, ieķēries manā sirdī.
      Gatis, mani ieraugot, izskatījās priecīgs.
      "Tēju dzersi?" - jautāja.
      Teicu, ka dzeršu. Apsēdos stūrī pie loga. Gatis man sagatavoja tēju. Un notupās manā priekšā uz ceļiem, un skatījās acīs. Es mulsu. Gribēju kaut ko teikt par bučām uz tiem visiem vaigiem, bet vārdi sprūda kaklā.
      "Tu esi skaista"- viņš sacīja. Es nosarku kā ugunskurs. Viena mana puse gribēja viņam uzliet uz galvas tēju, bet otra... mesties viņa apskāvienos un... un... nu jā, kas pēc "un" - man nebija ne jausmas.
      Pēc tam viņš piecēlās un apsēdās man pretī. Tā mēs kādu laiciņu dzērām tēju klusēdami. Mana galva no domām bija iztukšojusies.
      "Pastāsti par sevi... mēs dzīvojam vienā dzīvoklī jau divas nedēļas, bet es tikai zinu, ka tu mācies" - tā viņš pārtrauca klusuma krīzi.
      "Nu, vēl es šad un tad tulkoju no vācu valodas bērnu grāmatas" - teicu.
      "Jā, izskatās, ka es šajā dzīvoklī esmu vienīgais nevalodnieks, Juhans - franču, tu - vācu... kūli!"
      "Nu ja, valodas man vienmēr ir padevušās. Un ar ko tu nodarbojies?" - interesējos. Viņa draugu profilā bija rakstīts, ka viņš mācās filosofos un kaut kur piestrādā par naktssargu.
      "Es... students skaitos, bet tagad man ir akadēmiskais... šad tad uzraugu vienu uzņēmumu... maizītei iznāk..."- tā Gatis.
      Izskatījās, ka naktssargi pelnīja labi. Gatim ap kaklu bija diezgan pasmaga zelta ķēde, pirkstā zelta gredzens un labu zīmolu drēbes un kurpes. Tad vēl nezināju, ka viņa naktssardze notiek kazino no kura viņš šad un tad iznāca ar kādu kungu vai dāmu gados un devās prom nezināmā virzienā. Tad es vēl nezināju ļoti daudz ko.
      Tajā vakara nekas ievērības cienīgs vairs nenotika.
      Pagāja vēl viena nedēļa. Netiku vaļā no savas rozā sajūtas. Šad un tad atcerējos tās bučas uz visiem vaigiem, ko Gatis sūtīja kādai nezināmai būtnei kaut kur galaktikā. Taču manas sajūtas pret viņu bija stiprākas par šīm atmiņām. Tas laiks, kad dzirdēju šo sūtījumu, bija neatgriezeniski pagājis, bet Gatis bija šeit pat - blakus. Satiku viņu no rītiem, dažreiz vakaros pie televizora. Viņa smarža mani reibināja. Jā, vēl bija Juhans.
      Un šeit man jāpastāsta kāds gadījums. Biju uzaicinājusi ciemos Loru. Pareizāk sakot, viņa pati uzprasījās atnākt. Gribēja redzēt Gati. Man sirdī iedūrās greizsirdības asaka. Lora bija skaista un ļoti, ļoti sievišķīga. Vīrieši uz viņu meta acis, es to vienmēr manīju, jo ar viņu kopā reizēm sajutos kā pelēkais mazais zvēriņš, kuram garšo siers.
      Manas ļaunākās aizdomas apstiprinājās. Lora koķetēja ar Gati. Un vispār viņa visos punktos bija man priekšā - gari, melni, krāšņi mati pret maniem pelēkblondajiem, garas, melnas skropstas, īsi sarkani ādas svārciņi, balta blūzīte, pa kuras izgriezumu spraucās ārā E izmērs... Redzēju, ka Gatim acis iemirdzas kā zvaigznes pie Āfrikas debesīm. Viņš piedāvāja Lorai vīnu, apsēdās blakus un jokojās. Lora bija skaļa, kā jau vista, kur cenšas sev pievērts iepatikušos gaiļu uzmanību Kaut gan nē, Lora nebija vista, viņa bija pāvu māte. Vista biju es. Viņi abi koķetēja, un šķita, ka tie piepilda visu istabu un bez viņiem tajā neviena cita nav. Tomēr istabā biju es un arī Juhans. Negribēju skatīties uz viņiem. Novērsu acis, iedzēru vīnu un paskatījos uz Juhanu. Un nobijos... ne tikai viņa acis, bet visa viņa būtne izstaroja nāvīgu naidu pret Loru un dziļu greizsirdību pret Gati. Tieši tā un ne savādāk, jutu to ar visām muguras smadzenēm. Man kļuva interesanti. Tas vilkās kādu laiku, līdz Juhans piecēlās un stingrā balsī sacīja: "Gati, iznāc!". Gatis vēl pameta gaisa skūpstu uz Loras pusi un abi aizgāja uz virtuvi.
      " Nu, ko, draudzenīt, esi greizsirdīga? " - tā Lora.
      "Jā, esmu... tu taču ļoti labi zini, ka man viņš patīk... kāpēc tu tā dari?" - biju nikna un teicu, ko domāju.
      "Tāpēc, lai tu vienreiz redzētu, ka viņš nav nekāds zilais... es to daru tavā labā, muļķīt!" - skanīgiem smiekliem iesmējās Lora.
      "Un tevi viņš nemaz neinteresē? " - es izbrīnījos.
      "Ne mazākā mērā... tāds pūt un palaid vien ir, bet ja tev patīk - tad ņem tik ciet... uzvelc kaut ko košāku un galvenais - izlien no šiem džinsiem vienreiz... uzvelc svārkus" - Lora turpināja uzjautrināties. Akmens no manas sirds novēlās. Man kļuva tik viegli, es smējos līdz ar viņu...
      Kad atgriezās Gatis ar Juhanu, viss bija mainījies. Arī viņi izskatījās apmierināti un jautri. Juhans atnesa „Monopolu” un mēs to spēlējām gandrīz līdz rītam. Tad Lora izsauca taksi un aizbrauca, bet mēs izklīdām pa istabām.
      Apmēram pēc nedēļas es uzvilku Loras ieteiktos svārkus. Mans darba devējs man izmaksāja gandrīz 2 reizes lielāku honorāru, nekā biju cerējusi. Nopirku īsus svārciņus, puscaurspīdīga blūzīte ar dziļu izgriezumu man jau bija. Pa ceļam pārtikas bodē paņēmu vīnu. Zvanīju Lorai.
      "Lora, šovakar es uzaicināšu Gati sava istabā" - saucu klausulē.
      "Nu tad beidzot! Veiksim tev!" - tā viņa, smiedamās.
      Mājās pārrados pacilātā noskaņojumā, apģērbos, iegāju virtuvē paņemt glāzes. Un tad atcerējos, ka mēs taču neesam tikai divi vien, šeit ir arī Juhans. Tas ne pēc kā neizskatīsies, ja uzaicināšu tikai Gati. Pie tam zināju, ka pirmais šo dzīvokli noīrējis Juhans, mēs esam tikai tādi kā apakšīrnieki.
      Bēdīga devos zvanīt Lorai.
      "Lora, es nevaru aicināt Gati istabā... tas nebūs smuki pret Juhanu".
      "Hmm... nu nezinu... skaties pati. Kaut gan man šķiet, ka labāks zvaigžņu stāvoklis kā tagad vispār nemēdz būt".
      Atkorķēju pudeli. Aizvilku aizkarus un iededzu sveci. Svinēšu honorāra saņemšanu vienatnē, jo Lora nez kāpēc atteicās no mana piedāvājuma atnākt.
      Tā es tur kluknēju viena pati pārdomās par to, ka dzīve ir skarba un mīlestība nav man domāta... kad "tuk-tuk" - kāds klauvēja pie manām durvīm! Labi, ka sēdēju. Tas bija Gatis ar vīna pudeli rokā.
      "Šodien iznāca laba haltūra, domāju - varbūt gribēsi iedzert kopā ar mani? "- tā viņš. Atcerējos par Juhanu. Varbūt jāpasauc arī viņš. Nē, Juhans esot kaut kādā franču grupā, būs vēlu, tādēļ mēs varot netraucēti iedzert vīnu divatā. Tā viņš arī teica: "Mēs varēsim netraucēti iedzert vīnu divatā" - un piemiedza man ar aci. Gribēju iedegt gaismu vai atvilkt aizkarus. Gatis atturēja. Sēdējām pie sveces. Un malkojām vīnu. Saruna nonāca līdz personīgām tēmām. Viņš jautāja, vai man esot puisis. Teicu, ka nav. Stulbi jau - 23 gados un viena pati. Ar savu iepriekšējo draugu izšķīros pirms 3 gadiem, bijām kopā diezgan ilgi. Atbraucu uz Rīgu mācīties un tā mums viss pajuka.
      "Kā tu pazīsti Loru? " - šis jautājums mani aplēja kā ar aukstu ūdeni. Tātad Lora! Viss šis vakars tika iecerēts tāpēc, lai varētu mani izprašņāt par Loru!
      „Tevi interesē Lora?” - jautāju. Neinteresējot vis, ko gan es iedomājoties, Lorai tak jau simts gadu. Mani šis teksts uzjautrināja. Nu jā, varbūt es biju ļauna, bet tik tiešām - Lora ir 10 gadus vecāka par mani. Viņa bija manas vecākās māsas draudzene, bērnībā ar viņu netusējos. Sākām draudzēties, kad pirms pieciem gadiem atnācu uz Rīgu. Un arī tad tikai tā - šad un tad satikāmies. Jāsaka, ka tāda īsta saikne mums izveidojās pēdējā gada laikā, kad sākām tikties diezgan regulāri. Viņa kādreiz bijusi precējusies, vīrs aizgājis pie citas, parasts stāsts. Viņa nekad tajā neiedziļinājās. Domāju, ka viņai par to sāpīgi runāt, tāpēc nekad pati neiztaujāju. Bet, ai, kā vajadzēja! Taču brīdī, kad sēdēju ar Gati istabā un pustumsā malkoju vīnu, es vēl neko nezināju. Vīns reibināja. Gatis arī. Viņš runāja mīļas muļķības. Apreibinošās dziras iespaidā manās acīs viņš kļuva vēl skaistāks, vēl asprātīgāks, vēl, vēl, vēl... protams, ka es nepretojos, kad viņš sāka mani glāstīt... biju tik apreibusi, ka prāts vairs nebija mana lokomotīve... nu jau mani vadīja instinkts... Taču brīdī, kad varējām iet vēl tālāk par rotaļām, atskanēja zvans pie durvīm. Sastingām. Zvans atkārtojās. Gatis ātri sāka pogāt krekla pogas un aizgāja atvērt durvis. Tas bija Juhans.
      " Tu esi dzēris" - tā Juhans.
      "Un tad? Mēs ar Violetu svinējām viņas saņemto honorāru... ik" - Gatis nožagojās.
      "Ar Violetu? Tad jau man arī jāiet viņu apsveikt" - Juhans izklausījās nikns. Ak, Kungs, tik vien paguvu, kā uzraut mugurā blūzīti. Noteikti izskatījos, kā tikko no gultas izvēlusies, svārki sagriezušies, mati izspūruši, lūpu krāsa noēsta... pusi biju apēdusi es, pusi - Gatis.
      "Sveika! Apsveicu ar panākumiem" - Juhans neizklausījās nemaz tik priecīgs.
      "Paldies” - muļķīgi smaidīju. "Nāc apsēdies... vīnu?"
      Cerēju, ka Juhans atteiksies. Viņš neatteicās.
      "Gati, aizej pēc vēl vienas glāzes".
      Gatis aizgāja uz virtuvi.
      "Violeta... Gatis nav priekš tevis" - Juhans.
      "Kāpēc?" - kas tas Juhans tāds, ka noteiks, kas ir priekš manis un kas nav.
      "Nejautā, bet klausi vecākam cilvēkam" - Juhans it kā jokoja, it kā pa nopietnam teica. Juhans bija apmēram viena vecuma ar Loru. Ilgāka saruna neiznāca, atgriezās Gatis ar glāzi.
      Vakara noslēguma daļa izvērtās pastīva. Nesapratu Gata un Juhana attiecības. Un nesapratu, ko Juhans man grib pateikt. Man atkal atgriezās senās aizdomas - viņi ir geji. Kad abi aizgāja, ilgi nevarēju aizmigt. prātoju, prātoju, bet neko nespēju izprātot. Ja viņi ir geji, kāpēc Gatis vispār nāca pie manis. No Juhana puses nekad nebiju manījusi nekādu attieksmi pret sevi, kā sievieti. Meitenes pie viņiem nekad nenāca. Taču Gata pastiprinātā uzmanība Lorai... un šovakar... viss taču būtu noticis, ja ne Juhana zvans pie durvīm.
      **
      Un tad es to uzzināju. Biju vienā kursa vakarā pavairāk iedzērusi. Ne tā, ka piedzērusi, bet tā, ka jautra. Atgriezos mājās ap vieniem naktī. Nolēmu ieiet pie Gata. Vispār jau nav manā dabā līst pie večiem gultā, taču šoreiz… tas noslēpums šī dzīvokļa aurā mani bija saintriģējis pamatīgi. Klusiņām pieklauvēju pie Gata istabas durvīm, dzirdēju, ka aiz tām skan klusa mūzika. Nesagaidījusi atbildi, atvēru… Gultā, pustumsā atradās divi stāvi, viens no tiem Gatis, otrs - Juhans.
      "Kā?"- spēju tikai izdvest. Laikam jau izskatījos ļoti dīvaini, jo stāvēju tur un skatījos. Viņi arī skatījās… labi, ka nebiju iztraucējusi pašā karstākajā brīdī… tomēr skats bija skaidrs un nepārprotams…
      "Zilie, es taču jau sākumā domāju, ka viņi ir geji… Kāpēc tā Lora man neticēja… Lorai pašai vīrs bija gejs!!!" - man kā ar strāvu iesita pa smadzenēm. Kaut kur no smadzeņu dzīlēm man iznira runas, kas klīda mūsu miestiņā - Loras vīrs aizgājis pie cita, bet nevis sievietes, bet gan vīrieša. Viņai jau nu gan to vajadzēja saprast, ap ko lieta grozās, kad stāstīju visas dīvainās izdarības! Kaut kā aiztenterēju no istabas, iegāju savējā. Apsēdos uz gultas, galvaskauss bija absolūti tukšs no domām. Jutos nekā, kā izplatījumā, nespēju definēt savas jūtas tai brīdī.
      Zvanīju Lorai. Viņa negulēja.
      "Lora, viņi ir geji" - es iebrēcos - "kāpēc tu mani mēģināji pārliecināt, ka tā nav? Lora, tā draugi nerīkojas".
      "Draugi? Man nav draugu"- Lora iesmējās - "ir tikai vajadzīgi cilvēki… un tu man tāda biji. Diemžēl savu uzdevumu neesi izpildījusi".
      Pēc šiem vārdiem atsprāga vaļa tāds kā aizsprosts un es sāku raudāt, histēriski raudāt. Kāds izņēma man no rokām mobilo un nospieda sarkano taustiņu. Apskāva mani un es raudāju, raudāju, raudāju, kamēr viss viņa T-krekls bija vienās asarās un puņķos. Viņš mani šūpināja šurp un turp kā mazu bērnu. Kad atguvos, caur asaru aizmiglotām acīm redzēju, ka tas ir Juhans. Atgrūdu viņu. Negribēju ar viņu neko kopīgu. Viņš bija man atņēmis Gati.
      "Uzklausi mani, Violeta " - tā pavisam klusiņām Juhans.
      "Es gribu izsaukt taksi un braukt projām" - sacīju.
      "Labāk paliec līdz rītam un paklausies, ko es tev teikšu". Man negribējās neko dzirdēt, taču nebija vairs spēka pretoties. Turklāt nez kāpēc pret Juhanu tajā brīdī izjutu tādu kā mīļumu.
      "Es esmu Loras bijušas vīrs un šo visu situāciju bija noorganizējusi viņa… nu, ne jau to, ko tu redzēji šovakar, bet gan to, lai tu būtu kopā ar Gati".
      Labi, ka es sēdēju. Tas atkal bija trieciens zem jostasvietas.
      "Kā? Nevar būt" atcerējos, ka Lora mani brīdināja neiet uz šo dzīvokli dzīvot, biedēja ar bordeli un vē nezin ko. Tā arī pateicu Juhanam.
      "Protams, ka viņa tā teica. Lai būt pārliecinošāk… jo viņa zināja, ka no tādas iespējas un par tik lētu naudu tu nekad neatteiksies. Tikai es nezināju, ka esi saistīta ar Loru… to uzzināju tikai tajā vakarā, kad viņa atnāca pie mums ciemos un mēs spēlējām „Monopolu”.
      Redzi, es Loru pametu Gata dēļ. Dievs vien zina, cik esmu šī mazā maukasgabala dēļ izcietis… bet neko tur sev nevaru padarīt. Es viņu mīlu un viss. Lora gribēja, lai tu uzsāktu romānu ar Gati manis īrētajā dzīvoklī. Arī viņa pati ar viņu pāris reizes ir pārgulējusi, es to zinu. Un tagad viņi abi taisās braukt uz Ēģipti… Un zini, kas ir dīvainākais - es viņam apmaksāju ceļu".
      Skatījos uz Juhanu un neticēju savām ausīm. Varēju vēl pieļaut, ka viņš ir gejs. Bet to, ka viens talantīgs, izglītots cilvēks var iepīties kaut kādās tik šausmīgās attiecībās un netikt no tām laukā… tas viss bija briesmīgi, ja kaut kur bija elle, tad tā bija man tepat blakus - Juhana dvēselē.
      "Kāpēc tu viņu nepadzen… viņš taču spēlējas ar tevi…".
      "Laikam esmu atkarīgs no viņa tāpat, kā daži citi no alkohola… Es neko nespēju sev izdarīt. Sākumā cīnījos pret šo tieksmi sevī, apprecējos pat… tu jau zini - ar Loru. Un kādu laiku biju priekšzīmīgs vīrs, kamēr satiku Gati. Tas bija Volands - zini, ir tāds personāžs "Meistarā un Margaritā"… Un tur Volands saka - nekad neko nelūdz. Stipriem tiek dots tāpat, bet vājie nesaņem arī lūdzot. Man izvērsās otrāds variants. Es nelūdzu satikt Gati, bet satiku un tad sapratu, ka esmu iemīlējies tā, ka būtu gatavs atdot visu… būtu gatavs uzsākt karu, izsaukt zemestrīci, atdot dvēseli tam pašam Volandam… Var jau paskatīties arī no otras puses - biju tas vājais, kurš lūdzās - Dievs, gribu mīlēt sievietes, gribu būt kā viens normāls heteroseksuāls vecis… bet vājie nesaņem arī lūdzot! Es nesaņēmu to, ko lūdzu…
      Es aizgāju no Loras un tagad esmu pilnīgi Gata varā. Gaidu, kad šī ārprātīgā atkarība beigsies… vienkārši ceru, ka tā būs, jo tā jābūt… taču tā nebeidzas un Loras ugunī pielietā eļļa vēl vairāk to uzkurina. Patiesībā Lora un Gatis ir viens otra vērti - viņi ar saviem dzelzs zābakiem ir gatavi bradāt pa jebkura cilvēka jūtām, jo tas viņus uzlādē… citu sāpes un ciešanas viņiem dod enerģiju… Un tā mēs dzīvojam – trijatā. Kad viņa pasvilpj, viņš skrien pie viņas. Bet viņa negrib viņu, viņš ir tikai spēļlietiņa viņas rokās. Cik reizes esmu viņam to teicis – viņa tevi izmanto. Un zini, ko viņš atbild – viņa man maksā! Es ar viņu pārguļu un viņa man samaksā… Viņai nav vajadzīgs Gatis – es to zinu – viņai vajag, lai man sāp… un man arī sāp. Un es nevaru pārcirst šo mezglu. Tagad viņa apsolīja, ka aizbrauks uz Ēģipti un tad liks viņu mierā, atdošot man pavisam. Bet es tam neticu. Viņiem abiem patīk šī spēle un, ja Lorai tiks atņemta šī atriebība, tad viņa nomirs… jo tā ir viņas dzīves jēga. Es nebiju domājis, ka viņa varētu iet tik tālu un iesaistīt vēl kādu. Tomēr skatos, ka viņai nebija gana, viņai vajadzēja savus taustekļus izplest arī manā dzīvoklī…." – Juhans paskatījās manī nogurušām acīm – “Es priecājos, ka tu tagad visu zini. Grasījos jau tev visu izstāstīt, tikai nevarēju saņemties… redzi, dzīve pati visu izkārtoja”.
      Es vairs nespēju klausīties viņa grēksūdzi, man bija izmisīgi viņa žēl, taču nespēju neko viņam palīdzēt.
      "Juhan, vai tu esi meklējis palīdzību… pie psihologa pie mācītāja, vienalga…." - jautāju.
      "Ko tad mācītājs man pateiks? Uzmetīs sūdu čupu uz galvas, vai arī liekulīgi, debesīs skatoties, pasacīs - atgriezies no grēkiem un ej kristīties. Dievs zina, cik reizes esmu atgriezies, kā sevi šaustījis un neieredzējis… tagad man vairs nav spēka. Esmu padevies…"
      Man kļuva nelabi. Fiziski nelabi. Aizgāju uz tualeti izvemties. Un palūgties.
      "Dievs, vai tiešām tu nedzirdi? Vai tiešām tā maize, ko tu sūti, līdz mums nenonāk… vai varbūt tā vienkārši pārakmeņojas… Man ir sāpīgi, ak, Kungs, cik man ir sāpīgi" - es šņukstēju tualetē.
      Pienāca rīts. Juhans bija aizgājis uz savu istabu. Es sakravāju savas mantas un izgāju no skaistā dzīvokļa ar pilsonisko auru. Uz neatgriešanos.