Marcipaanija Reklāma Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem Klaburčūsku stāstiņi Pelmeņpuķe Stāsti par avīm vilku ādās Esesiete Doroteja Violeta Saulcerīte mazdrazts II Modris Racējcircenis Miergoža mīlas piedzīvojumi Stāsti par studentu Mazdrāztu Mazā Saulainā Vilka piezīmes Vilkzivs Latvāņu vīns Superbika Jaka Kakamieļa sublimācijas Dārzeņu jaunaisgads

Un tagad, mazo draudziņ, klausies uzmanīgi, jo gribu tev pastāstīt savu kārtējo pasaciņu par Marcipāna zaķi. Šis nav tas Marcipāna zaķis, kas apprecēja daiļo Šerbetu, jo tas vairs nav Marcipāna, bet Šerbeta zaķis, bet šis Marcipāna zaķis tātad ir cits.       Un tā nu šis Marcipāna zaķis sēdēja savā nodabā pie upītes, makšķerēja zivis un sapņoja par vilkiem ar ķirzakas smaidu. Ne tāpēc viņš makšķerēja, ka vēlētos kādu zivtiņu ēst, bet gan cerībā noķert zelta, kas izpildītu viņa vēlēšanās. Ilgi Marcipāna zaķis sēdēja pie upītes un kūkoja savā nodabā kā dzeguze. Bet zelta zivtiņa kā nerādījās, tā nerādījās. Bet tie, kas gaida, tie sagaida. Sagaidīja arī Marcipāna zaķis. Zelta zivtiņa ielēca viņam tieši klēpī un teica - labā jauniete, ātri noskūpsti mani, citādi es aiziešu bojā. Zaķis, pablisinājās ar savām garskropstainajām acīm, bet zivtiņas balss bija tik žēlabaina, ka zaķis ņēma un bučoja ar.       Zivtiņa pārvērtās par vilku. Skaists vilks labākajos gados stāvēja apjukušā zaķa priekšā un zibināja savus baltos zobus. Viņa kažoks spīdēja un laistījās, un zaķim šķita - neko skaistāku par šo dzīvnieku viņš nekad nav redzējis.       Un tagad, mazo draudziņ, tu noteikti domāsi, ka vilks zaķim pateiks paldies un dosies prom, lai sameklētu kādu aitiņu, ar ko kopā krodziņā uzdejot. Bet varbūt tu nodomāsi, ka vilks, ak tu, nepateicības alga, pārkodīs zaķim rīkli, pamielosies un, no zobiem bakstīdams laukā zaķa kažoka atliekas, atraugāsies un jutīs nelielus sirdsapziņas pārmetumus - sak, pirms apēšanas varbūt vajadzēja pajautāt vārdu.       Bet šis vilks rīkojās pilnīgi savādāk. Viņš ņēma apmulsušo zaķi pie rokas, veda uz krogu, ēdināja, dzirdināja un visādi citādi apkalpoja zaķi, kamēr mazais pūkainis atguva valodu.       Nedomāju, ka tu, mazais draugs, būsi tik neattapīgs un nesapratīsi, ko zaķis vilkam atbildēja, kad vilks aicināja zaķi kalties ar viņu gredzenā. Zaķis palēcās piecpēdu jamba augstumā, noreiba no laimes un sasita galvu pret griestiem. Tāpēc tālāko viņš vienmēr skaidroja ar šo neveiksmīgo lēcienu. Bet kas būs tālāk - par to lasi nākamajā rindkopā.       Tā nu zaķis ar vilku vīkšījās kāzām. Žagata zaķim atnesa daiļum daiļas krelles, ko karināt kaklā lielā dienā, dzenis izkala skaistum skaistas koka kurpes, zirneklis noauda pārmēru smalku plīvuru un kaziņa atnesa daiļāko līgavas slotiņu, kāda mežā bija redzēta.       Par vedējiem tika aicināts Lakstīgaļu pāris. Lakstīgaļu pāris daiļi dziedāja un uz mutes arīdzan tie nebija krituši. Tikai brīžiem Lakstīgalis tā kā skumji palūkojās uz Marcipāna zaķi, un zaķis viņa acīs saskatīja tādu kā līdzjūtību.       Bet zaķis, savu rozā sapņu ieaijāts, to atstāja bez ievērības.       Ak, laulību ceremonija bija viena no skaistākajām. Skaistais un iznesīgais vilks lika visām meža, zaķenēm, vilcenēm, caunenēm, bebrenēm, lācenēm un zemenēm skaudībā trīcēt – paskat, šitais dumais pūkainis dabūjis tik iznesīgu vīru. Un zaķis lidinājās kā papīra pūķis savās izjūtās. Kas var būt labāks par to!       Lakstīgaļu pāris visu kāzu norisi novadīja ļoti labi. Visi dancoja, gāja rotaļās un visādi citādi priecājās, līdz pienāca mičošana, kur zaķim noņēma zirneklīša austo plīvuri un galvā uzmauca aubi, kas zaķa lielāko lepnumu – ausis noslēpa uz mūžīgiem laikiem.       Tagad tās skatīt bija ļauts tikai viņa dārgajam mīļotajam vilkam. Bet zaķis neko daudz par to nebēdāja.       Tā nu abi tika noguldināti un sākās kāzu nakts izpriecas. Jāsaka, ka šajā lietā zaķis mazliet pievīlās, bet tas nekas - gudrās grāmatās esot rakstīts, ka pirmā reize ne vienmēr ir tā labākā.       No rīta zaķis pamodās, bet acis vēl vaļā nevēra. Atmiņās viņš izbaudīja vakardienu, pārcilāja gredzenā kalšanas procedūru, atcerējās dančus, gardos ēdienus un vilka bučas.       Kad zaķis atvēra acis, viņam blakus gulēja tā zivs, ko viņš bija izvilcis no upītes.       Zaķim apstājās sirds. Aši tas lēca kājās, no zāļu skapīša izrāva pumpānu, iedzēra to, bet zivs tikai gulēja un kustināja žaunas.       Zaķis izberzēja acis! Un vēlreiz izberzēja! Un atkal izberzēja!       Zivs iesmējās: "Ko tu berzē acis, muļķa zaķi !!! Vai tu domā, ka es kādreiz esmu bijis kas cits, ne zivs. Visi redzēja, kas es esmu, bet tu savā glupajā galvā biji iedomājies, ka esmu vilks. Bet tas, kas ir zivs, nekad nevar kļūt par vilku, kaut arī desmit glupu zaķu smadzenēs viņš izskatītos kā vilks."