Superbika

Marcipaanija


Reklāma

Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem

Klaburčūsku stāstiņi

Pelmeņpuķe

Stāsti par avīm vilku ādās

Esesiete Doroteja

Violeta

Saulcerīte

mazdrazts II

Modris Racējcircenis

Miergoža mīlas piedzīvojumi

Stāsti par studentu Mazdrāztu

Mazā Saulainā Vilka piezīmes

Vilkzivs

Latvāņu vīns

Superbika

Jaka Kakamieļa sublimācijas

Dārzeņu jaunaisgads

 


LIECĪBAS PAR SUPERBIKU

Iko Marss
      Mani sauc Iko Marss un es pasniedzu enerģētisko vingrošanu ala supratendra. Kas ir supratendra, jūs droši vien vaicāsiet. Un es atbildēšu - supratendra ir supratendra. Tā ir patiešām patiesība, kura mīt katrā cilvēkā atsevišķi un arī visā cilvēcē kopā. Tā ir atrodama jau Bībelē un arī Korānā, indiešu Vēdās un mumbu -jumbu mbambalulumba grāmatās. Un tikai izvelkot esenci no visiem šiem rakstiem kopā, rodas viens veselums, ko sauc par supratendru.
      Pēc izglītības esmu ārsts ar diplomu. Nekas vairāk kā mēļu apskatītājs, krūšukurvja izdauzītājs un vēdera mīcītājs. Sākumā man ar to pietika. Taču iepazīstoties ar smalko supratendru, sapratu, ka tā ir zema un rupja profesija, kas tendēta tikai un vienīgi uz somu. Bet kur gan paliek psihe? Tā, kas visu vada un rada? Paralēli mīcot, klauvējot un apskatot, sāku interesēties par dažādiem alternatīvās medicīnas veidiem. Visās atradu ko nepilnīgu. Kamēr nonācu pie ģeniāla secinājuma – es, Iko Marss, radīšu tādu dziedināšanas sistēmu, kas būs ideāla. Paņemšu no katras to labāko. Tā es arī izdarīju. Nosaucu savu vingrojumu kompleksu par Suprabiku. Supra - kā virs, augšpus stāvošs - augšpus medicīnas, laikam pāri stāvošs, miesai pāri stāvošs, bika - no vārda aerobika - tātad elpošana, gaiss. Varbūt tā "Bika"arī neko nenozīmē, tomēr vārds kā tāds noderīgs - labi skan.
      Biju savu vingrojumu kompleksu izmēģinājis ar dažiem ļaudīm, kad satiku vienu savu kursabiedreni, kura mocījās ar neirodermatītu. Neirodermatīts parastai medicīnai nepakļaujas. Viņa daudz ko bija izmēģinājusi, tāpēc ar prieku atsaucās manai dziedināšanas metodei. Meitene izskatījās ļoti potenciāla. Līdz šim biju dziedinājis tikai zemākās frekvences cilvēkus. Tādus, kuri ārstējas vienīgi ar medikamentiem, un uzskata, ka miesas dziedināšana ir viss, kas viņiem vajadzīgs. Šeit izskatījās, ka pie manas rūpīgas pamācīšanas un pārmācīšanas, viņa varētu kļūt nedaudz supratendrai tuvāk stāvoša.
      Ak, atzīšos. Es meklēju savu sapņu meiteni. Bet kur nu! Visas, ko līdz šim nācies sastapt ir trulas un tukšas, absolūti melos dzīvojošas. Dažas pat atļaujas par mani atklāti pasmieties. Bet es to ļaunā neņemu, jo dzīvoju neaizskaramā augstumā, kur zemišķo cilvēku domas klāt netiek.  Tā bija liriska atkāpe. Tomēr ne par to ir mūsu stāsts.
      Tātad meitene, kurai vārdā bija Rozīte, sāka pie manis ārstēties. Mēs kopā mācījāmies pareizi elpot un skaitīt mantras. Ārstniecības kurss notika gan ūdenī, gan gaisā, gan uz zemes, gan pazemē. Viņa dzīvi interesējās par visu, ko es liku viņai darīt. Un man sāka šķist, ka esmu atradis to, ko meklēju - sievieti, kura stāv augstāk pār nožēlojamo matēriju un ir spējīga saprast vismaz niecīgu daļu no supratendras patiesajiem dziļumiem. Bet, ak vai, kā es vīlos!
      Kādu dienu Rozīte neieradās uz seansu. Jutu, ka nav man miera. Pat 300 reizes noskaitītā mantra un pareizie elpošanas vingrinājumi nedeva gaidīto astrāla ķermeņa pacelšanos tālēs zilajās prom no rūpēm un raizēm un vēdera graizēm.  Ņēmu un piezvanīju savai pacientei pats. Izrādījās - viņa līdz rudenim pārtraukšot terapiju, jo atrodoties vasarnīcā. Uz putekļaino Rīgu galīgi nenesot prāts. Es neesmu materiālists, esmu supratendrists. Sēdos automobilī un braucu pie viņas. Terapiju nedrīkstēja pārtraukt. Pēc minūtēm četrdesmit piebraucu manas pacientes vasarnīcai. Viņa izskatījās nedaudz izbrīnījusies mani ieraudzīdama. Taču es meiteni nomierināju – teicu, ka braucu garām  un nolēmu pa ceļam mazliet pavingrot.
      Šodienas plānā mums bija terapija - gaiss ar koku elementiem. Gājām uz mežu un pēkšņi manā galvā mežonīgā skaļuma ieskanējās sen klausīts meldinš - meklējot mežā riekstus un brūklenes turklāt, notikās raibas lietas un nelaime bij klāt….Kas par necienību!  Tas bija īsts ļauno spēku uzbrukums. Bet Iko  Marss nebūtu Iko Matrss, ja nesavaldītos un nepievērstos galvenajama uzdevumam - terapijai. Dziesma mani traucēja koncentrēties…pie tam Rozītei šodien mugurā bija kleitiņa uz lencītēm un vēl….viņai bija tik skaistas rokas….tādas ar slaidiem pirkstiem. Un uz labā pirksta zeltneša nebija laulības gredzena. Par ko tu domā, Iko Mars, - es sevi apsaucu - koncentrējies darbam, nevis prāto  zemišķa cilvēka necienīgas lietas.
      Tā nu mēs apkampām kokus, elpojām priežu aromātu, skaitījām mantras un koncentrējāmies uz astrālajiem ķermeņiem, kad brutāla vara vienā mirklī to pārtrauca.
      Kāds jucis sirmagalvis ar velosipēdu iebrauca pašā terapijas seansa vidū, pagrāba Rozīti ar smalkās rokas un iebrēcās : "kas te notiek?"
      " Mēs nodarbojamies ar superbiku"- izbijusies sacīja Rozīte.
      Nometis velosipēdu, agresijas pārņemtais tētis ( sākumā es  tā domāju, ka tas varētu būt Rozītes tēvs) sagrāba mani aiz rīkles un iebrēcās :"Ko tas nozīmē?". Mana rīkle bija aizspiesta, nebiju pieradis, ka ar manu pusgarīgo miesu kāds tik rupji apietas. Laikam vinš to saprata, jo atlaida vaļā un nikni skatījās manī, ar acīm mesdams zibšņus kā zvaigžņu starus.
      "Es cenšos palīdzēt jūs meitai tikt galā ar viņas veselības problēmām"- teicu, cik vien pieklājīgi var teikt tādam zemes cilvēkam.  Sirmgalvaja acis iekvēlojās kā divi lukturi no Sarkano lukturu ielas.
      "Ja es vēlreiz tevi te redzēšu, tu aiziesi no šejienes tikai ar cirvi mugurā"- vinš burtiski ierēcās kā zvēru karalis.
      Cirvis mugurā nebija mans aicinājums, tāpēc teciņiemm devos pēc sava automobiļa, lai dotos projām un rezignēti apcerētu to, cik gan cilvēks ir nešķīsts savās domās, vārdos un darbos. Un vai šāda cilvēka meita varētu būt man - Iko Marsam - patiešām patiesības pārzinātajam, laba  līdzgaitniece. Visdrīzāk jau , ka nē.

Rozīte

      Jau ilgāku laiku man ir neirodermīts. Nekādi nevaru izārstēt. Gāju pie dermatologiem, pie homeopātiem - nekādas jēgas. Nesen satiku vienu savu kursabiedru, kurš nodarbojas ar netradicionālo medicīnu. Cik atceros, kursabiedrs bija mazliet dīvains no sākta gala. Taču, kad vinš piedāvāja man izmēģināt jauno terapijas veidu, neatteicos. Dermatīts mani bija nomocījis.
      Parasti braucu pie viņa uz ofisu, tur bija neliels baseininš, kurā vajadzēja mērcēt rokas kamēr vinš mani apkvēpināja ar sandalkoka kvēpekli. Reizēm bija jāskaita mantras. Citreiz tikai jāelpo un jāiedomājas, ka esmu putns. Diez ko jau neticēju šādai ārstniecības metodei. Bet man bija interesanti. Pēc kādas 5 terapijas reizes sapratu, ka vinš ir absolūti nekaitīgs jukušais. Un tā kā mans dermatīts nekādi nespēja no manis atvadīties un biju vasarnīcā no kurienes nemaz nealku doties uz putekļaino Rīgu,  tad nolēmu terapiju pārtraukt. Taču Iko tā nebija ar mieru. Sacīja - atbraukšot pie manis,  lai turpinātu terapiju. Vai man žēl! Lai atbrauc. Katra tāda terapijas reize bija kā neliels piedzīvojums. Redzēs ko vinš būs izgudrojis šoreiz.
      Jāpiebilst, ka man ir ļoti greizsirdīgs civilvīrs. Un es kļūdījos, viņam nepasakot, ka atbrauks Iko. Taču Iko izskatījās tik nekaitīgs - augumā nedaudz mazāks par mani, šķidriem matiņiem un pašķidru garu bārdu. Cibulāns ( tā sauc manu otru pusi)  zināja, ka man nepatīk vīrieši ar bārdu, turklāt vēl šķidru.
      Iko atbrauca un mēs devāmies uz terapijas seansu mežā. Vinš lika man apķert kokus,  dziļi elpot, vērst savas domas prom no zemes lietām, domāt par supratendru, kas esot tā vienīgā patiesība, kas mani atbrīvošot no visām problēmām, ne tikai no tāda nieka, kā dermatīts.
       Es patiešama centos koncentrēties un elpot, kad pēkšņi…..nez no kurienes izlēca Cibulāns ar velosipēdu, sagrāba mani aiz rokas un prasīja, kas te notiekot. Biju tik apjukusi, ka nezināju, ko teikt. Vinš izskatījās ļoti dusmīgs. Viņam kaklā karājās lielais jūras tālskatis.  Kaut ko teicu par suprabiku, bet vinš tikai bļaustījas, ka sacirtīšot nabaga Iko gabalos ja  tas kaut reizi vēl šeit parādīšoties. Iko, plāno bārdu plivinādams aizskrēja. Cibulāns zvēroja. Ir nu gan čangaļa daba!
      Izskaidrošanās bija ilga un sāpīga. Visvairāk mani satrieca tas, ka vinš varēja būt tik sliktās domās par manu gaumi un vietas izvēli laulības parkāpšanai.

Cibulāns

      Pēc smagas darba dienas atbraucu uz vasarnīcu. Hmmm….pie mājas stāvēja tumši zils nenosakāmas markas automobilis, Kurš gan varētu būt atbraucis? Sievas krustmāte teica, ka tā esot daktera mašīna. Un kur dakteris ar savu pacienti? Izrādījās - aizgājuši uz mežu ārstēties.  Un tu, vecā zoss, tici šitādai ārstēšanai…aha, saucās tā - seksa terapija! To, es, protams, neteicu skaļi!.
      Nenovilcis uzvalku ieskrēju šķūnī, paķēru divriteni un binokli ar kuru mēs reizēm vērojām putnus. Joņoju uz mežu kā traks. Grūti bija novaldīt stūri ar vienu roku. Ar abām nevarēju,. Jo vienā rokā pie acīm bija jātur binoklis.
      Jā, tur jau viņi bija. Stāvēja katrs pie sava koka un bārdains plikpauris kaut ko viņai klāstīja. Vismaz man likās, ka klāstīja, īsti no attāluma nevarēja redzēt. Es no viņiem biju tālu, visu  procesu aplūkoju caur binokli. ..Te pēkšņi, vinš piegāja Rozītei klāt un pacēlas vienu viņas roku. Viņa stāvēja ar aizvērtām acīm un  kaut ko pie sevis murminaja. Tālāk vairs neskatījos. Satvēru velosipēda ragus un kā Armstrongs metos cīņā. Atšķirība tikai tāda, ka Armstrongs metās cīņaaā par medaļām, bet es - par savu godu, cieņu un sirdsapziņu. Tālskatis man sitās pret ribām, pats kratījos kā auto bez amortizācijas pa koku saknēm. Nu viņi man dabūs!
      Kad iedrāzos viņu vidū, izcēlās apjukums. To kazbārdi gandrīz nožņaudzu. Piedraudēju, ka iecirtīšu cirvi mugurā, ja vēlreiz šeit parādīsies. Bailīgs bija tas "dakteris"- kā palaidu vaļā, tā aizļepatoja, ko nagi nes. Rozīte raudāja, es ārdījos. Mana uzticība viņai bija zudusi tiktāl, ka abi meklējām  psihologa palīdzību.

Psihoterapeite

      Pie manis griezās Pilsonis C. ar problēmu, ka vinš ir zaudējis uzticību savai civilsievai. Bet laulību ļoti vēloties saglabāt. Pēc ilga un grūta ārstēšanās kursa ir panākts pozitīvs rezultāts. Tagad visa Cibulānu ģimene  kopā ar Iko Marsu iet uz mežu, lai nodarbotos ar superbiku. Rezultāti ir acīmredzami - Rozītei ir pazudis dermatīts, bet civilģimenes galva  ir nometis smēķēšanu. Un Iko Marss ir kļuvis par Cibulānu ģimenes draugu.