Pelmeņpuķe

Marcipaanija


Reklāma

Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem

Klaburčūsku stāstiņi

Pelmeņpuķe

Stāsti par avīm vilku ādās

Esesiete Doroteja

Violeta

Saulcerīte

mazdrazts II

Modris Racējcircenis

Miergoža mīlas piedzīvojumi

Stāsti par studentu Mazdrāztu

Mazā Saulainā Vilka piezīmes

Vilkzivs

Latvāņu vīns

Superbika

Jaka Kakamieļa sublimācijas

Dārzeņu jaunaisgads

 

      Dasijai bija mīksta sirds, tik mīksta kā saulē pakusis sārts plastilīns uz asfalta. Tā nu reiz viņa ar savu mīksto sirdi iegāja kādā puķu veikaliņā un ieraudzīja podā panīkušu ziedu. Zieds tik skumji uz viņu lūkojās, ka sirds uz asfalta neizturēja, vilka laukā maciņu no ķešas, maksāja ragā un nesa puķi uz savu viesistabu. Nolika saulainākajā vietā, aplaistīja ar dažādiem uzlabotiem ūdeņiem, bet puķe kā necēla galvu, tā necēla un nīkoļoja tālāk.
      " Ko darīt, kā iepriecināt puķi" - družaini prātoja Dassija. Viņas sirds kusa žēlabās pēc nīkulīgā auga, bet tas kā neatkopās, tā neatkopās.
      Tad nu Dassija žurnālā “Puķkopīibas vēstnesis" uzgāja rakstu, ka kaut kur aiz trejdeviņām zemēm un trejdeviņiem kalniem dzīvo kāda gudra puķu tante, kas līdzot dažādām augu vainām. Pasitusi puķi ar visu podu padusē, Dassija devās ceļā.
      Puķu tante bija gana laipna, naudu neņēma, tikai ievāca ziedojumus 5 Ls apmērā jau pie durvīm. Vai ta Dasijai bija žēl! Ko neizdarīsi dārgā auga labad.
      Viedā tante pētīja augu no visām pusēm, sākumā ar parastajām brillēm, pēc tam bez brillēm, tad ar lupu, bet beigās ar binokli.
      " Jā, izskatās, ka jums būs ticis ļoti rets eksemplārs. Šī ir tā saucamā fiore macaronica, jeb latvju mēlē runājot - pelmeņpuķe"
      Dassijai izbrīnā acis izspiedās no dobumiem kā ikkatram krabim. Par pelmeņpuķi viņa nebija ne dzirdējusi, ne “ Puķkopības vēstnesī” lasījusi.
      " Un kā man tā jākopj?"- vaicāja meitene margrietiņa ar krabja acīm.
      " Tev viņa jābaro ar pelmeņiem, vismaz 2 reizes dienā”.
      Dassija pateicās, sita podu padusē un nesās mājup, ko nes kājas.
      Augs atkopās ne dienām, bet stundām, Dassija nespēja piepirkt pelmeņus. Un kādu rītu maigā būtne pamodās un ieraudzīja uz sava spilvena zīmīti - paldies, Dassija, ka rūpējies par mani, bet man ir apnikuši vistas pelmeņi, Varbūt tu varētu iepirkt tagad ar citu gaļu".
      Dassija mainīja puķes ēdienkarti ik pāris nedeļas, bet klīrīgajam augam viss ātri apnika. Beigās Dassijai no rīta sāka pienākt draudu un raudu zīmītes ar tekstiem, ka viņa puķi nemīlot, liekot ēst sen apnikušus pelmeņus, lai tak izdomājot ar kādiem citiem pildījumiem.
      Dassija sāka gatavot pelmeņus pati. Uz ziemu puķe kļuva rijīgāka kā citām reizēm. Meitene dabūja pamest darbu, jo nespēja apvienot puķes ēdināšanu ar saviem darba pienākumiem. Un tad pienāca diena, kad Dassijai pietrūka ne tikai naudas puķes ēdināšania, bet arī padoma. Puķe bija izaugusi liela, milzīga, tā aizņēma visu viņas viesistabu. Nīkulīgais augs bija pārvērties milzu monstrā.
      Dassija nebija ēdusi 3 dienas, jo nebija par ko. Puķe sūtīja arvien draudīgākas un draudīgākas ziņas. Un tad pienāca diena, kad puķe Dassiju apēda. Jo galu galā, kas gan ir cilvēks - tāds pat pelmenis tikai bez mīklas apvalka.
      Kad pēc ilgāka laika policists ar sētnieku uzlauza Dassijas durvis, tie viesistabā atrada puķi, galīgi nonīkušu ar nokārtu galvu. Sētnieka sirds iežēlojās, viņš paņēma puķi pie sevis. Pagāja pusgads un cits policists ar citu sētnieku šī krietnā vīra viesistaba atrada nonīkušu ziedu. Šoreiz mīksta sirds izrādījās policistam…
      Un tā šī pelmeņpuķe riņķo savu rinķa danci! Ja satiec viņu, mans ieteikums tev būtu - sagriez to sīkos gabaliņos, saujauc ar majonēzi un notiesā kopā ar smaržīgu karbonādes šķēli. Jo ja tu neapēdīsi, apēdīs tevi - tāds ir šīs dzīves nezūdamības likums.