Marcipaanija Reklāma Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem Klaburčūsku stāstiņi Pelmeņpuķe Stāsti par avīm vilku ādās Esesiete Doroteja Violeta Saulcerīte mazdrazts II Modris Racējcircenis Miergoža mīlas piedzīvojumi Stāsti par studentu Mazdrāztu Mazā Saulainā Vilka piezīmes Vilkzivs Latvāņu vīns Superbika Jaka Kakamieļa sublimācijas Dārzeņu jaunaisgads

Binoklis nātrēs, jeb kā Miergodim ar seksu izgāja       Visiem laimīgiem cilvēkiem ir sekss, un viņi ir līdzīgi cits citam, tikai Miergodis bija nelaimīgs savā veidā - tā vismaz domāja pats Miergodis. Viņam bija izdevies nodzīvot šai melnbaltajā pasaulītē jau gadus 30 ar kaudzīti, taču neviena meitene uz viņa nevainību nebija pretendējusi. Nevarētu teikt, ka viņš bija neglīts. It nemaz ar nē. Tikai apaļīgs. Un tā arīdzan nebūtu tā lielākā nelaime, jo gaumes ir dažādas. Galvenais viņa neveiksmju cēlonis mīlas lietās bija tas, ka viņš uzskatīja - meitenes viņu nemīl un nemīlēs, un viņš ir neveiksminieks. Ap domu, ka viņam neveicas, viņš tīksminājās katru dienu, stundu, minūti… Ar šo savu tīksmināšanos viņš bija paguvis pilnībā apnikt kādam virtuālajam kolektīvam, pie kura pats jau vairākus gadus piederēja.       Miergodim patika ciest. Taču vientuļnieka ciešanas tomēr nav tik interesantas kā nelaimīga mīlētāja ciešanas. Tāpēc viņš iemīlējās. Un iemīlējās sev ļoti atbilstošā būtnē. Taču būtnei, cik varēja saprast, nepatika neveiksminieki. Tā nu Miergodis no aktīva pornofilmu skatītāja kļuva par aktīvu nelaimīgās mīlas dvesēju jau pieminētajā virtuālajā kolektīvā.       Kā būt? Tāds bija viņa jautājums. Viņš zināja, ka viņam neveiksies, viņš zināja, ka mīlas objekts nekad nepievērsīs viņam savu saulaino vaigu. Un viņš bija arī pārāk slinks, lai kaut ko darītu vaiga griešanas jautājumā. Taču virtuālais kolektīvs izrādījās bakstošs un pārmetošs - sak, kā tad tā - visu laiku tik raudi kā debestiņa, bet darīt lietas labā neko negribi.       Tā nu Miergodis sākumā nolēma apprasīties, kādi mēdz būt scenāriji meiteņu siržu un miesu gūšanā. Scenāriju, kā iekarot kādas neaprakstāmi skaistas meitenes sirdi, viņam uzticēja viens virtuālās kopienas eksemplārs, kuru konfidenciāli sauksim par Scenāristu. Palūk, kādu pamācoši pārmācošu stāstu Miergodim padeva zināmu Scenārists!       Vasara. Bula laiks. Uz tilta stāv jauneklis ar binokli - dārgu tālskati, ar kuru no šīs Baltijas jūras krasta varot redzēt Zviedrijas bākugunis. Blakus puisim stāv meitene, puķainā kleitiņā, vieglās sandalītēs un matu šķipsnām kā vijīgām smilšu čūskām. Puisis pret meiteni nevienmērīgi elpo. Meitene - vēl īsti nevar saprast. Tomēr pieņemsim, ka gluži vienaldzīgs puisis meičai nav, ja reiz atnākusi vasaras tveicē uz tiltiņa. Tiltiņš stiepjas pāri gravai, kurā aug milzum garas nātres. Meitene vēro apkārtni, bet puisis meiteni.       " Nez kāpēc viņš mani pasauca tieši uz šejieni" - domā meitene.       “ Vai vēlies paskatīties ar binokli? “ - ievaicājas puisis. Meiteni tas mazliet ieļauno - kā tad tā - atnācu uz kaut kāda tilta, un viņš man vēl piedāvā ar binokli nātres vērot!       Meitene paņem no puiša binokli.       " Vai, cik nelāgi…" - atskan sauciens un binoklis ielido nātrēs.       Meitene sataisa bēdīgas acis un saka :       " Es tā negribēju" .       Binoklis ir dārgs. Puisis, kaut arī ģērbies tikai šortos un mazā krekliņā, varonīgi lien gravā un atgriežas uz tilta nātru dzelts, bet ar binokli rokā. Viņš nemaz neizskatās dusmīgs, taču meitenes sirdsapziņa pamostas. Viņa ņem puisi aiz rokas, ved uz mājām, liek tam noģērbties un masē viņu ar dažādām augu eļļām un citām ārstnieciskām lietām… tikmēr masē, kamēr abi zaudē savaldīšanos… priekškars!       Šis scenārijs nepavisam nebija no zila gaisa parauts. Pats Scenārists šim scenārijam bija cauri gājis, izmasēts un tagad laimīgā laulībā vadīja dienas ar binokļmetēju meiteni.       " Pamēģini arī tu tāpat…" – Scenārists ieteica nevainības izmocītajam nabaga brālim.       Miergodis padomāja un nolēma izmēģināt. Viņam tikai nebija binokļa. Un naudas tā iegādei arī nebija. Ko darīt? Scenārists arī nevarēja aizdot savu binokli, jo bija to kaut kur jau aizlienējis, līdz ar ko pasākums draudēja izgāzties. Tad nu nabaga nevainīgais izplūda žēlabās virtuālā kolektīva priekšā, kurš savā būtībā nebija ļauns un sametās pa latam dārgā brāļa binokliskajām vajadzībām. Par to, kāpēc Miergodim nepieciešams binoklis, zināja tikai Scenārists un viņa sieva. Taču virtuālais kolektīvs neņēma ļaunā Miergoža noslēpumainību, tikai palūdza atskaiti pēc padarītā.       Puisis pasākumam gatavojās nopietni. Vispirms viņš sagaidīja vasaru. Pēc tam atrada tiltiņu ar nātrēm. Scenārists ieteica viņam savu tiltiņu, taču tas izrādījās ekonomiski neizdevīgs, jo bija patālu jābrauc. Atrastais tiltiņš atradās netālu no izredzētās mājas. Un nātres gravā arī auga ne pārāk leknas. Scenārists gan sacīja, ka nātrēm jābūt leknām, lai kārtīgi sadzeltu, jo pāris dzēlieni varētu neizraisīt meičā vajadzīgo līdzjūtības devu. Miergodis, protams, mīlēja meiču, bet bija ļoti jūtīgs pret jebkāda veida diskomfortu, kaut arī tas būtu nākamības komforta vārdā. Tātad - nātres tika izraudzītas vidēja garuma. Un īsbikses, ejot uz randiņu, puisis arī neuzvilka.       " Gan jau pietiks ar sadzeltām rokām " - viņš nosprieda tajā liktenīgajā dienā.       Meitene, sauksim viņu par Dārtu, ilgi lauzās, pirms piekrita iet ar Miergodi mazā pastaigā.       Binokli kaklā uzkāris, sombrero galvā uzlicis, mūsu laika varonis soļoja uz randiņu. Saule bija karsta, kaut vasara bija tikko sākusies. Bula laiku Miergodis negaidīja, pārāk jau šķidrums spieda uz smadzenēm.       Dārta nebija tērpusies kleitiņā, kā savos nomoda sapņos bija izsapņojis puisis. Bet tā nebija liela bēda, kad apprecēsies, gan jau vilks kleitas man par prieku - nosprieda virtuālās kopienas pēdējais nevainīgais.       Tā nu abi gāja, runāja par nopietnām lietām - par kopienu, par neveiksmēm, par to, ka valstī krīze, līdz nonāca līdz tiltiņam.       " Pastāvam uz tiltiņa" - ierosināja Miergodis.       " Labi, pastāvam " - nobrīnījās Dārta, tomēr apstājās.       Vīrišķais eksemplārs noķeksēja no kakla binokli.        " Še, paskaties"       Dārta palūkojās apkārt – nekā, ko skatīt, tālumā nebija. Binokli gan paņēma. Galu galā arī viņa bija devusi savu artavu šī binokļa iegādē. Noregulēja asumu, skatījās. Nekā īpaša, ko redzēt, nebija. Koki, kokos putni, re, vāverīte aizskrēja.       " Nu jā, labs binoklis" - sacīja Dārta un sniedza to atpakaļ Mierim.       Binoklists izskatījās ļoti apjucis. Vai tiešām viņa nezina, ka binoklis jāmet nātrēs? – drudžainas domas lauzās smadzenēs.       " Paskaties vēl" - Miergodis bija neatlaidīgs. Dārta paraustīja plecus un skatījās vēl, paskatījās arī uz nātru puduri. Un ieraudzīja - ……… kaut ko šausmīgu!       " Āāā" - iekliedzās Dārta, nometa binokli, kurš, protams, iekrita nātrēs, un aizskrēja kā vēja plēsta…       " Dārta, Dārta! " - sauca nevainīgais virtuālās kopienas brīnums, bet meiča bija jau kokos. Miergodis stundu stāvēja domādams - vai skriet pakaļ meitenei vai tomēr no sākuma ierāpties gravā pakaļ binoklim. Tad atcerējās Scenārista padomu, ka viņam jābūt sadzeltam. Nokāpis gravā, tas sāka meklēt kopienas saziedoto nelaimīgo binokli.       Pēkšņi viņš sadzirdēja policijas auto sirēnas, kas taisnā ceļā tuvojās gravai. Neko nesapratis, skatāmo trubu neatradis, Miergodis rāpās no gravas laukā….       No policijas mašīnas laukā kāpa Dārta ar diviem policistiem.       Viens no tiem pienāca un uzlika viņam roku dzelžus.       " Jūs esat aizturēts uz aizdomu pamata par slepkavību un slepkavības mēģinājumu. Jums ir tiesības klusēt, citādi viss runātais var tikt pavērsts pret jums" - aptuveni ko tādu sacīja policists. Puisis bija šausmās. Kāda slepkavība! Kāda aizturēšana! Viņš tikai bija gribējis apprecēties ar iemīļoto meiteni. Bet tad atcerējās savu misiju - nelaimīgam būt!       " Man nekad neveicas! " - klusi pie sevis nopūties, viņš iekāpa policijas mašīnā un bija gatavs padoties liktenim. ***       Kas gan notika tāds, ka Miergodi apcietināja? Izrādās, ka skatoties caur binokli, Dārta bija ieraudzījusi cilvēka roku, kas stiepās no žagaru kaudzes gravas viņā galā. Pat gredzenu uz pirksta varēja saskatīt. Meiču, to ieraugot, pārņēma panika, viņa nometa skatīkli un muka prom, ko kājas nes. Par laimi, pretī brauca patruļas mašīna. Pārbijusies viņa izstāstīja policistiem par redzēto, par dīvainību ar binokļiem un vedināja uz notikumu vietu, kur viņus jau gaidīja mūžīgu neveiksmju piemeklētais Miergodis.       Puisi aizturēja uz pāris stundām, kamēr noskaidrojās lietas īstie apstākļi, taču viņš pa to laiku jau bija paguvis trīsreiz dvēseliski apčurāties.       Ar viņu tērzēja izmeklētājs vai operatīvais darbinieks. Kad bija ticis laukā, amata nosaukumus atcerēties viņš nebija spējīgs.       Viens no jautājumiem, ko uzdeva milicis, policists, žandarms vai marsietis bija šāds:       " Ar kādu mērķi jūs vedāt pilsoni Dārtu Tramalu uz Mīlnieku tiltu? "       " Es gribēju, lai viņa iemet binokli nātrēs" - godīgi atzinās Miergodis.       Žandarms šādu atbildi nebija gaidījis.       " Kāpēc jūs gribējāt, lai viņa iemet binokli nātrēs?" - zaudējis savu sākotnējo stingro jautāšanas manieri, kārtībsargs uzprasīja pat diezgan maigi. Tas Miergoža dvēseles slūžas atrāva vaļā līdz galam.       " Redziet, man jau ir pāri 30, pakausis jau sācis parādīties cauri matiem… bet es esmu vēl nevainīgs. Esmu ļoti krietns un tikumīgs pilsonis, taču neviena mani negrib. Biju pierakstījies rindā pie ārsta, kas ataudzē matus, bet kad mana rinda pienāca, tad izrādījās, ka ārsts aizbraucis strādāt uz ārzemēm. Man nekad neveicas. Nekad…." - Miergodis apklusa. Asaras ielauzās viņa kaklā un neļāva runu turpināt.       Policists-milicis nu bija galīgā neizpratnē. Kāds sakars binoklim un nātrēm ar dīvainā pilsoņa nevainību?       " Laikam nepieskaitāms maniaks" - pie sevis nodomāja policists, bet skaļi teica " turpiniet"       " Nu, redziet! Un tad man Scenārists, tas ir tāds niks, sacīja - aizej ar meiteni uz tiltiņu, zem kura aug nātres, un iedod viņai binokli paskatīties apkārtni. Meitene gribēs tevi paķircināt un iemetīs binokli nātrēs... Tu līdīsi pakaļ. Nātres tevi sadzels. Meitene sajutīsies vainīga, aizvedīs tevi uz savām mājām, iesmērēs ar dziedinošu pretnātru eļļu un kamēr tevi smērēs, tikmēr viss notiks. Bet iznāca pavisam citādāk. Man Dārta ļoti patīk - viņa ir liela un neaprakstāmi skaista. Es darīju, kā Scenārists lika. Aizvedu, iedevu binokli. Sākumā viņa negribēja to mest nātrēs, tad es iedevu viņai to otrreiz. Otrreiz viņa gan iemeta, kā bija paredzēts, taču tad, nelabi bļaudama, aizskrēja. Es nesapratu, kas par lietu. Pirms skriet viņai pakaļ, nolēmu tomēr izvilkt to mantu no tiem dzelošajiem augiem. Bet tad piebraucāt jūs un mani arestējāt. Un atkal viss ir iznācis kā parasti" - Miergodis kļuva sev raksturīgi čīkstīgs.       " Mjā” - novilka karabinieris - marsietis "šādu stāstu es dzirdu pirmo reizi. Taču nevainību jūs ātri vien pazaudēsiet, ja nerunāsiet taisnību! Kur un kāpēc jūs nogalinājāt uzņēmēja Beberbeķa sievu? " - policists strauji izmainīja toni.       Miergodim tas bija par traku. Sāka raudāt ne tikai viņa dvēsele, bet arī acis.       " Kas tas Beberbeķis tāds? Un kas ir viņa sieva? Nekad par tādu neesmu dzirdējis, ne tādu redzējis! Esmu nabaga jaunietis, kurš 33 gadu vecumā vēl ir nevainīgs. Uz mani pat nabadzīgas studentes neskatās, kur nu vēl kaut kāda miljonāre… man taču nekad neveicas"       Žandarma sejā parādījās viltīgs smīns.       " Ahā, tātad jūs zināt, ka Beberbeķa sieva bija miljonāre!"       " Ak nē, es nezinu " - sauca neveiksminieks " es tikai iedomājos, ja bagāta uzņēmēja sieva, tad viņai pašai arī vajadzētu būt bagātai. Priekš manis visi ir miljonāri, kuri pelna vairāk par mani".       " Jūs aizvedāt Beberbeķa sievu uz tiltiņu, devāt viņai binokli, viņa negribēja to mest nātrēs, tad jūs devāt vēl, bet viņa tik un tā nemeta… un tad jūs viņu nošāvāt un nogrūdāt no tilta" - Žandarms neļāva Miergodim atjēgties. Nabaga 33 gadīgais zēns visu to tik tēlaini iztēlojās, ka bija gatavs noticēt, ka tā tiešām ir bijis.       " Nē, nē, nē, es nevienu neesmu nogalinājis… nevienu! " - viņš žēlabaini sauca " Man tikai nekad neveicas. Esmu nevainīgs"       Žandarms un marsietis vienā personā ieurbās ar stiklaini zaļām acīm Miergoža asarām nolijušajā fizionomijā un sacīja : " Pagaidām nevainīgs!", tad piespieda kaut kādu pogu. Ienāca konvojs.       " Aizvediet!"       Pēc pāris stundām Miergodi atbrīvoja. Uzņēmēja sievu bija novācis pats uzņēmējs. Stāsts bija parastais - manta, nauda un tamlīdzīgas blēņas. Turklāt sieva bija nogalināta agrā pavasarī, kad nātres vēl nebija sazēlušas.       Lieki sacīt, ka Miergodis nezaudēja nevainību nevienā nozīmē. Par to vienu nozīmi viņš tikai priecājās, bet par otru uz kādu laiku aizmirsa; šī vajadzība viņa miesā pēc tik lieliem pārdzīvojumiem iesnaudās, lai pēc laika atkal celtu savu iekāres galvu vēl augstāk un dzeltu ar kārīgo mēli vēl sāpīgāk. Bet tas jau būs pavisam cits stāsts. Miergoža Otrais mēģinājums       Miergodis mīlēja Dārtu. Kā kvēlojoša oglīte tā bija iekritusi viņa sirdī un gruzdēja tur savu siltumu izdalīdama, tai pat laikā dedzinādama ar apziņu, ka Dārta viņu nemīl. Miergodis jau no mazām dienām zināja, ka ir neveiksminieks. Jau skolas laikā citiem zēniem bija prievītes, bet viņš dabūja nēsāt kaklautu, citiem zēniem bija somas ar uzrakstu „ Sports”, bet viņš apmierinājās ar uzrakstu „ Sarkanais kvadrāts”. Kur nu skola! Vēl bērnudārza laikos, kad visi mazie zēni staigāja īsos šortiņos un baltās pusgarās zeķēs, vienīgi viņa zeķēm nebija skaisto sasienamo bumbuļu zem ceļa locītavas.       Un tā bija visu dzīvi. Dzīve viņu nemīlēja – mētāja kā pulksteņa pendeli pa grumbuļainu ceļu. Tagad Miergodim jau trīsdesmit ar asti. Viņam gribētos būt tievam, kā sporta auto, taču viņš vairāk līdzinās neveiklam mikroautobusam ar ziemas riepām. Viņam gribētos būt kuplmatainam melnacim, taču tikai pāris gaiši mati sedza viņa gudro galvu. Rūgts ir Miergoža kauss, kas viņam jādzer. Savās pārdomas par likteni Miergodis dalījās ar Virtuālo kolektīvu. Viņš mīlēja Virtuālo kolektīvu, kaut arī tas par viņu bieži zobojās. Miergodim radās ideja Virtuālo kolektīvu apvienot dzīvajā un radīt komūnu. Tad Virtuālais kolektīvs pārtaptu Reālajos komunāros, dzīvotu draudzīgi, kopā ieturētu dietu un skaitītu garīgas mantras un par laicīgām mantām nemaz nedomātu. Taču Virtuālais kolektīvs negribēja pārtapt Reālajā Komunārā un visādiņ izsmēja krietno neveiksminieku.       Pēc briesmīgā notikuma ar binokli Miergodis kļuva uzmanīgs, taču savu sirds kvēli pret Dārtu apdzēst nespēja. Viņš izlēma pacensties vēlreiz meklēt laimi, tāpēc gāja un skatījās Virtuālajā kolektīvā ( kā tādā kristālbumbā) un jautāja – ko man būs darīt, lai Dārtas sirdi valdzinātu? Padomi bija visdažādākie, šķita, ka Miergodim nederēja neviens, jo viņš taču bija neveiksminieks.       Un tad, kādu pēcpusdienu, klīzdams un savu dzīvi nīzdams, Miergodis kādā kafejnīcas skatlogā pamanīja lielo un neaprakstāmi skaisto seju, ko garā redzēja gan pa dienu snaužot, gan naktīs cietā miegā guļot. Nedomādams ne par ko, puisis metās iekšā kafejnīcā. Taču, ak, vai – zeme atveries! Pie galdiņa skaistā Dārta nesēdēja viena pati. Viņa bija kopā ar kādu izskatīgu tumšmati, kura vēderpresi neapgrūtināja tauku slānis piecu pirkstu biezumā. Miergodis jau gribēja doties laukā no iestādes, kad pēkšņi atcerējās kādu sarunu Virtuālajā kolektīvā.       Kāda cietsirdīga būtne viņam uzdeva jautājumu – vai tu būtu gatavs izmaksāt Dārtai sulu ar bulciņu?       „ Jā, protams” – Miergodis būtu gatavs izmaksāt divas sulas un pusotru bulciņu.       „ Bet ja Dārta būtu ar kādu puisi kopā, vai tu būtu gatavs izmaksāt viņiem abiem” – cietsirdīgā būtne tincināja.       Miergodis arī tad atbildēja apstiprinoši. Viņš būtu gatavs izmaksāt bulciņas arī viņas draudzenēm, lai tikai varētu būt meitenes tuvumā. Protams, bulciņas nedrīkstēja būt pārāk dārgas.       Un tagad bija tā izdevība!       „ Labdien! Vai drīkstu piebiedroties?” – Miergodis nedroši vaicāja, piegājis pie galdiņa.       Dārtas kompanjons izskatījās nedaudz samulsis un Dārta arī. Taču Miergodis uztvēra klusēšanu kā piekrišanu un sēdās tik klāt.       Dārta abus iepazīstināja. Glītuli sauca Gatis.       „ Un kas jūs tāds būtu Dārtai, es domāju – kādi ir jūsu plāni attiecībā pret viņu” – Miergodis jautāja glītajam vīrišķim. Viņš runāja taisnu valodu, ja jau viņš maksās par sulu, tad viņa kompetencē ir zināt par ko maksā.       „ Esmu darbabiedrs un tikai darbabiedrs” – smukulis Gatis atbildēja.       „ Kā darbabiedrs? Tu ar mani visu šo laiku esi tikai spēlējies? Kā tev nav kauna...” – pēkšņi Dārta iespiedzās.       Glītais zēns samulsa kā emulsija.       „ Es taču nespēlējos? Mums taču nekā ārpus darba un kopīgām ēdienreizēm darba laikā nekad nav bijis. Piedod, ja biji, ko sadomājusies....es pat nezinu ko teikt” .       Miergodis ausījās un klausījās un nesaprata, ko domāt! Vai tiešām viņam beidzot ir uzsmaidījusi veiksme. Dārta ar Glīto vēl kaut ko runāja, bet Miergodis jau gara acīm redzēja, kā Dārta šņukst uz viņa pleca un viņš tai pasniedz ar saviem iniciāļiem izšūdinātu baptista kabatas lakatiņu.. Miergodis gara ausīm dzirdēja, kā Dārta saka : „ Miergodi, tu esi tik labs! Nav neviena labākā par tevi! Piedod, ka tevi nenovērtēju ar pirmo reizi, es vēlos būt kopā ar tevi līdz nāve mūs šķirs!”       No sapņiem Miergodi iztraucēja spēcīgs grūdiens. Tik spēcīgs, ka Miergodim kājas lidoja pa gaisu un pats viņš vēkšpēdus gulēja uz zemes.       „ Kā tu tā varēji! Tevis dēļ viss tagad izjuka! Gatis droši vien padomāja, ka esi mans puisis, apvainojās un aizgāja!” – Dārtai asaras šķīda. Patiesi, Glītais melnmatis bija aizgājis un palikusī Dārta šķīla elles uguņus pār krietnā Miergoža mazmatu galvu. Kamēr mūsu laika varonis slējās kājās, pārbaudīja vai kāds kauls nav ielūzis un vai krēsls nav apskādēts, tikmēr gabalā bija arī Dārta. Laipns oficiants atnesa Miergodim rēķinu, kurš sastāvēja no divām sulām un 2 ābolu maizītēm. Neveiksmīgais mīlētājs godīgi samaksāja un kad oficiants aizgāja, žigli ietina Dārtas neapēsto ābolmaizīti salvetēs, iebāza kabatā un devās mājup apcerēt savu sodības pilni likteni. Miergodis un Asperīda       Miergodis bija noskumis un noguris no savas lielās mīlas, kura viņu smacēja un spieda, neļaujot naktīs gulēt, sprūdinot kaklā sviestmaizes; tā bija ielavījusies viņa pašos apslēptākajos siržu kambaros un tur ar asiem žurkuzobiem grumzdināja un grauza viņu no iekšpuses. Dārtas dēļ viņš bija nonācis žandarmērijā, Dārtas dēļ viņš bija dabūjis kāvienu no māmiņas. Kad pēc pēdējā neveiksmīgā tuvošanās mēģinājuma meičai, Miergodis atnesa mājās ābolmaizi, māte, ieraudzīdama, ko viņš staipa laukā no kabatas, iesaucās :       „ Ko tu nes visādus mēslus uz mājām, vai es tev negardus pīrāgus cepju?”       Miergodis gribēja paskaidrot, ka maizīte nav ēšanai, bet gan domāta izkaltēšanai un turēšanai uz kumodes – kā piemiņa, kā relikvija, kas raisītu sāpīgas atmiņas par neatbildēto mīlu, taču mātes asaras un lauzītās rokas lika tam tūdaļ pat iemest nabaga maizīti miskastē, kas tūdaļ izsauca kārtējo māmiņas pārmetumu:       „ Kā var mest maizi miskastē? Cilvēkiem Āfrikā nav ko ēst, viņš met maizi miskastē! Ja jau atnesi, tad varēji arī apēst”       Miergodis, paklausīgs dēls būdams, tūdaļ arī vilka laukā maizīti un gribēja jau ar mitru lupatu to notīrījis, apēst, kad māmiņas tā jau pilnais mērs, kļuva vēl pilnāks:       „ Nē, viņš tagad ēdīs no miskastes izvilktu maizi! Vai tev prāts maz ir?” – sašutumā viņa izrāva nelaimīgo kārtainās mīklas izstrādājumu no Miergoža rokām.       „ Aiznesīšu Mirdziņas sunim, lai apēd...kas par modi – mest ēdienu miskastē”.       Miergodis tā arī nesaprata – ko viņam īsti ar to ābolmaizīti vajadzēja darīt vai nedarīt. Vienīgais secinājums, ko viņš no visa izdarīja bija – no šādām maizītēm jāturas pa gabalu, ja viņš atrodas māmiņas lokācijas zonā.       Miergodis trīs dienas un trīs naktis mocījās ar bezmiegu, pat Virtuālais kolektīvs vairs nespēja dot, viņaprāt, nevienu sakarīgu padomu Dārtas valdzināšanā.       Kādu rītu viņa rokās nonāca avīze „ 5 minūtes”, kur stāvēja rakstīts, ka burve Asperīda nosaka visu, kas ir, kas bija un kas būs. Miergodis baidījās no burvēm, tomēr viņam gribējās zināt, kas bija, kas ir un kas būs, tāpēc saņēmis algu, viņš devās pie Asperīdas.       Asperīda izrādījās kundzīte gados, baltā blūzītē, melnos svārkos un auseklīšu izrakstītās getrās.       „ Sēdiet jaunais cilvēk, sēdiet! Redzu, ka jūsu labo sirdi nospiež mīlas likstas”       Miergodis saausījās. Kā gan Auseklīša kundze varēja tā uzreiz pateikt, kas viņu nospiež?       „Jaunais cilvēk, es esmu burve, tāpēc redzu katra cilvēka siržu dziļumus un vajadzības” – Miergodis pat nepaguva atvērt muti, kad Asperīda pati viņam visu paskaidroja.       „ Un tagad paskatīsimies, kas bija, kas ir un kas būs” – sacīja kundze, nodzēsa istabā elektrību, ņēma rokā sveci un uzsāka dīvainas darbības ar to.       Miergodis sēdēja istabas vidū, kundze lēni staigāja ap viņu, sākumā zemā balsī dziedot ommm, pēc tam noskaitot Tēvreizi, tad atkal ommm, pēc tam pāris reizes iesaucās Hare Krišna un trīs reizes noteikusi „ pašrealizācija” – izbeidza riņķošanu ap nelaimīgo vīriešu dzimumam piederīgo un apsēdās tam pretī.       „ Redzu, ka esat mācījies vispārizglītojošā skolā, jūsu bērnība nav bijusi īpaši jautra, skolā jūs apbižoja” – sacīja kundze.       „ Jā, tā bija un ne tikai skolā” – Miergodim pēkšņi uzausa acu priekšā bildīte, kur viņš bērnudārzā svinīgā sarīkojumā vienīgais stāv baltās pusgarās zeķēs bez bumbuļiem.       „ Pēc tam jūs esat izmācījies tālāk, es domāju – esat beidzis kādu augstskolu” – kundze turpināja.       „ Jā gan, esmu” - Miergodis nopūtās.       „ Un tagad jūs kaut kur strādājat”       „ Jā, strādāju, bet es vairāk gribētu zināt par to vai man ar to meiteni kaut kas iznāks vai nē” – Miergodim nebija interesanti uzzināt, ka viņš kaut kur strādā, viņu interesēja – vai viņš jelkad kļūs par vīrieti, kurš pazinis sievietes miesas pieskārienu,       „ To mēs tūlīt noskaidrosim, jaunais cilvēk, tikai nevajag nervozēt” – Asperīda teica, piegāja pie stiklota skapja un izņēma no tā kristālbumbu. Ilgi viņa tajā vērās, līdz sacīja:       „ Es redzu kādu liktenīgu sievieti jūsu mūžā. Viņa būs jums līdzās līdz nāve jūs šķirs”       Miergodis saknosījās uz krēsla. Vai tiešām arī viņa dzīvē reiz uzsmaidīs veiksme?       „ Kā viņu sauc?” – puisim izspruka.       „ Vārdu neredzu, taču noteikti zinu, ka viņas vārds sākas ar burtu D” - dobjā balsī turpināja Asperīda.       „ Dārta” – iesaucās pārmēra prieka pārņemtais Miergodis.       „ Iespējams...bet tas vēl nav viss...šī sieviete par jums ir krietni vecāka”       Miergodis salēcās. Dārta nebija par viņu vecāka. Nevar būt. Taču Asperīda apliecināja, ka sieviete noteikti būs KRIETNI vecāka par nelaimīgo mīlētāju.       „ Paskatieties vēl „ – lūdzās Miergodis – „ varbūt bumba kļūdās”       „ Bumba nekad nekļūdās „ – dusmīgi attrauca Asperīda – „ Bumba saka vēl vairāk – šī sieviete ne tikai būs jums līdzās vienmēr, bet jau ir un vienmēr ir bijusi. Tā ir jūsu dzīves sieviete.. bumba saka vēl vairāk – jūs ar viņu dzīvojat vienā dzīvoklī”       Miergodis apjuka pavisam,. Kāda gan sieviete varētu dzīvot viņa dzīvoklī viņam pašam nezinot, krietni vecāka par viņu, vienmēr bijusi un būs līdzās....Un tad viņu pārņēma nelāgas nojautas.       „ Paprasiet bumbai vai man kādreiz būs tāda mīlestība, kā starp laulātajiem? „ – viņa balss iedrebējās to jautājot.       Asprīda ilgi skatījās bumbā līdz atbildēja:       „ Ar šo sievietei nekādas laulāto attiecības nav iespējamas, viņa jau ir precējusies un vispār – tā ir jūsu ļoti tuva radininiece. Jūsu mūža sieviete ir jūsu māte”.       Miergodis sašļuka. Samaksājis 50 latus viedajai sievai, viņš devās mājup, kur viņu sagaidīja tikko izvārīts borščs un svaigi cepti pīrādziņi.       Postskriptuma vietā vēl jāpiebilst, ka kristālbumba nemeloja arī par Miergoža mūža sievietes vārdu, viņa mammu sauc Dzintra.