Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem

Marcipaanija


Reklāma

Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem

Klaburčūsku stāstiņi

Pelmeņpuķe

Stāsti par avīm vilku ādās

Esesiete Doroteja

Violeta

Saulcerīte

mazdrazts II

Modris Racējcircenis

Miergoža mīlas piedzīvojumi

Stāsti par studentu Mazdrāztu

Mazā Saulainā Vilka piezīmes

Vilkzivs

Latvāņu vīns

Superbika

Jaka Kakamieļa sublimācijas

Dārzeņu jaunaisgads

 

Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem



      Reiz kādam tēvam bija 3 dēli. Dārgo lasītāj, tu droši vien domā, ka nākamais teikums būs – divi gudri, trešais muļķis. Tak šoreiz tu, mazais draudziņ, kļūdījies. Kurš gudrs, kurš muļķis, būs jānosaka Tev pašam.
      Tātad, sāksim no sākuma. Kādam tēvam bija trīs dēli. Atšķirībā no citām pasakām, šiem dēliem bija arī māte. Tēvu sauca Domulis. Viņš vienmēr un daudz domāja. Māti sauca Tīksma. Domulis ilgi domāja, vai precēt Tīksmu vai ne, tak beigu beigās nolēma, ka viņš tik daudz tīksminās par viņu, ka tas jau sāk kļūt nepieklājīgi, un tā nu viņš izdomāja un viņi apprecējās, un nepagāja ne 10 gadi, kad jau bija atskrējuši trīs dēlēni.
      Pirmo sauca par Spēkoni. Spēkonis izauga makten dūšīgs vīrs, lāčus plēsa kā ogas, visus darbus veica pa trim, viņa spēks tika daudzināts visā novadā.
      Otrais puika vairs nebija tā padevies. Viņu nosauca par Metoni. Metoņa rokas bijās darba, un miesās arī viņš bija tāds pavārgs, toties viena lietiņa viņam strādāja makten dūšīgi. Un to lietiņu Metonis meta, kur vien varēja iemest. Neko citu Metonis neprata, un vecāki diezgan kodīgi viņam ik pa brīžam atgādināja, ka jāsāk maize paša spēkiem pelnīt. Tad Metonis, sapratis, ka ar spēkiem maizi nenopelnīs, izvērsa diezgan plašu darbību savā novadā, par ko arī saka ieņemt dukātus. Dažas pārmaiņas alkstošas precētas veckundzes labprāt izmantoja viņa pakalpojumus, aiz ko Metonis sāka rāpties uz zaļa zara.
      Un tagad, mazo draudziņ, esam nonākuši pie Domuļa un Tīksmas trešā dēļuka. Māte jau bija brangi gados, kad laida pasaulē šo puiku. Tīksma jau bij kļuvusi līksma, ka visas tās norises, kas jaunām meitenēm liek spārnos traukties ik mēnesi. viņai nu ir garām, kad atklājās, ka nevis norises garām, bet gan pa punci kaut kāds sāk rosīties. Putnu dienas bij zudušas gan, bet ne uz visiem laikiem, tik mēnešiem deviņiem. Un pēc deviņiem mēnešiem dienasgaismu ieraudzīja vēl viens maziņš ar oliņām, kuru vecīgie vecāki nosauca par Liekdieni.
      Liekdienis nebija ne spēcīgs, ne izdomas bagāts. Viņš bija slinks kā maita un neattapīgs kā suņuburkšķis. Caurām vasaras dienām viņš laiskojās zālītē, bet ziemā gulēja uz krāsns.
      Tā nu jocīgā ģimenīte vadīja savas dienas, līdz kamēr Spēkonis sasniedza pilngadības svētkus. Brangi paēdis puscūci un iestiprinājies ar pašdarinātu miestiņu, Spēkonis savā dzimumdienā cēlās no galda, ar savu veserdūri trieca galdā tā, ka viss galds ar traukiem un atlikušajām ēdmaņām un dzerekļiem, kā arī ap galdu sēdošajiem viesiem lidoja pa gaisu un, kā stāsta pāris aculiecinieki, daži viesi vēl nesen esot lidojuši pāri viņu dārziem.
      Tātad Spēkonis, izretinājis publiku, pērkondimdošā balsī sacīja: “Ir pienācis laiks man doties pasaulē laimi meklēt!”
      Tīksma apslacīja savus grumbot sākušos vaigus ar asarām, pielika Spēkoņa somu ar ēdienu un sūtīja viņu pasaulē ar mieru. Arī Domulis ceļamaizei iedeva Spēkonim pāris domugraudus līdzi, tak vecākais dēls drīzi vien tos aizmirsa, jo kur daudz spēka, tur daudz prāta nevajag, līdz ar ko arī atmiņa viņam nebija īpaši iestādīta uz pamācībām.
      Tā nu, gaismai svīstot (tajā laikā vēl „Lady sped stick” nebija izdomāts, ja būtu, tad gaismai nevajadzētu svīst), Spēkonis aptina savas spēcīgās kājas ar autiem (jā, ar autiem, mīļo lasītāj) un devās ceļā.
      Spēkonis gāja pāri trejdeviņiem kalniem, cēlās pāri trejdeviņām jūrām, līdz nonāca trejdeviņos mežos. Tā nu viņš gāja pa trejdeviņā meža trejdevīto taku, līdz izdzirdēja vecīgu omītes balsi, kas mīļi viņu sveicināja.
      „Sveiks, jaunekli!”
      Līdz ar balsi Spēkonis ieraudzīja arī pašu balss pasaulē laidēju. Tā bija veca tante, rudu matu ērkuli un šaudīgām ačtelēm, sudraba pusmētelī tērpusies un sarkanām augstpapēžu kurpēm kājās.
      “Sveika, tant!” tā Spēkonis.
      „Jaunekli, vai vēlies, lai es izpildu 3 tavas vēlēšanās?”
      Spēkonis saberzēja savas spēcīgās rokas.
      “Gribu gan!”
      “Saki savu pirmo vēlēšanos,” tā rudmatainā vecā šķelme.
      Spēkonis aiz uztraukuma nosvīda.
      “Gribu... gribu... vo, māju gribu, divstāvu ar džakuzi, pagalmā - baseinu un strūklaku, ar vīna pagrabu un ūdensgultu guļamistabā, plakano televizoru ar pulti un visiem citiem navarotiem, kas tai mājai piederas.”
      “Okei, jaunekli, iesi pa to taciņu, aiz trejdeviņiem kokiem, iznāksi pašā upes krastā, tur stāvēs tā māja.”
      Spēkonis jau grasījās mesties prom, bet veca viņu apturēja.
      “Jaunekli, tev vēl ir 2 vēlēšanās.”
      “Vai... ko vēl... ā, vot, vecen, dod man baltu rolsroisu ar visu šoferi!”
      “Labi, jaunekli, autiņš jau stāv pie mājas un tevi gaida. Un kāda ir tava trešā vēlēšanās?”
      Spēkonis pakasīja pakausi, tad teica: “Dod man gerlfrendi, tādu, kā Pema Andersone, lieliem pupiem, blondu, vienmēr gribošu un jautājumus neuzdodošu.”
      “Labi, jaunekli, Pema jau tevi ūdensgultā gaida.”
      Spēkonis palēcās aiz priekiem. Tomēr vecā viņu vēl projām nelaida.
      “Bet lai saņemtu visus šos labumus, tev, draugs, jāizdara viena lieta.”
      Spēkonis iepleta acis: „Kāda?”
      Vecene iečukstēja kaut ko viņam ausī un tūdaļ nometa savu sudraba pusmētelīti. Atklājās veca, laika nobrūnināta miesa, kas līdzinājās žāvētam ābolītim. Sažuvušās kājeles klāja melnas zeķes ar skaistu mežģīni gar malu, bet vienīgais, kas šajā skatā bija skaists, bija zeķu mežģīne, vairāk nekas. Spēkonis noģība.
      Atjēdzās viņš psihiatriskajā slimnīcā, kur laipni sanitāri viņam piedāvāja pastaigu dārzā Nez kāpēc viņš bija ieģērbts īpatnējā kreklā, kuram piedurknes bija sasietas uz muguras ciet. Tā beidzās pirmā dēla ceļojums pasaulē.
      Nākamais sasniedza pilngadību Metonis. Arī viņš nolēma nedaudz iziet pasaulē laimi pameklēt. Vecās draudzenes viņam mazliet bija apnikušas, turklāt sakarā ar bezdarba un inflācijas pieaugumu tās vairs nespēja Metonim tik daudz maksāt, cik viņš domājās pelnījis Tad nu Metonis, kamēr vēl nebija zaudējis savu kvalifikāciju, nolēma pameklēt jaunas darbavietas.
      Lai gari neatkārtotos, pateikšu tikai to, ka arī Metonis nez kā nokļuva uz tās pašas taciņas, kur Spēkonis, un satika to pašu tantuku, kura viņam piedāvāja izpildīt 3 vēlēšanās. Tā kā Metonis bija Spēkoņa brālis un viņi abi bija uzauguši vienā ģimenē, tad arī viņu abu vērtību hierarhija bija līdzīga, un arī vidējais brālis prasīja māju, mašīnu un Pamelu Andersoni. Veča to viņam apsolīja, tak ar savu kārtējo lūgumu izpildīt vienu viņas vēlēšanos. Kad vecā miesa stāvēja Metoņa priekšā savā nepievilcīgajā plikumā, Metonis vis nesamulsa un nekļuva par psihiatriskās slimnīcas nākamo pacientu, bet gan aši izvilka no mugursomas „Playboy” numuru, uzmeta žāvētajai ābolienei uz sejas un uzsāka savu profesionālo darbību.
      “Nu jau pietiks, nu jau pietiks,” pēc laika veča sāka brēkt, tak Metonis nevarēja apstāties. Briesmīgi pikants izrādījās šis žurnāla numurelis, no lapaspuses uz lapaspusi atklājās arvien smagākas erotiskās ainas, Metonis tik elsa un pūta vien, un šādu pārslodzi viņa nabaga sirds nespēja izturēt, tā uzsprāga, līdzi uzlaižot gaisā arī raganīgo jaunu puišu pavedēju.
      Pa to laiku Domuļa un Tīksmas mājā pienāca tā diena, kad viņu pastarītim Liekdienim apritēja pilngadība. Tomēr Liekdienis no mājām prom nesteidzās. Viņš tik turpināja gulēt saulītē un šūpot zobos smilgu. Domulis skatījās uz dēlu un intensīvi domāja, ko ar viņu iesākt.
      Te ierunājās Tīksma: „Dēls, vai nevēlies pasauli apskatīt?”
      Liekdienis nospļāvās. „Nafig. Kas tur ko skatīties, es labāk tepat paskatīšos uz putniem gaisā, kas ne sēj, ne pļauj, bet ir paēduši.”
      “Dēls, bet cilvēks nav putns. Un tu jau nekad nesi ne sējis, ne pļāvis. Tāpēc vismaz aizej pasauli apskatīties, varbūt, ka tur tu atradīsi kādu nodarbošanos sev pa prātam. Kaut kas taču tev jādara ir, lai izdzīvotu. Cik ilgi tu mums uz kakla sēdēsi?” Tīksma turpināja.
      “Nafig. Kad jūs nomirsiet, gan atradīšu kādu citu, kam uz kakla uzsēsties,” tā Liekdienis.
      Šādu valodu padzirdējis, Domulis deva ar stibu slinkajam Liekdienim pa muguru, un pirmo reizi mūžā pacēla balsi: „Marš ārā no manas mājas, liekdienis tāds!”
      Tā nu tad pienāca diena, kad trešajam tēvadēlam bija jādodas pasaule, ne labprātīgi, bet jādodas bij.
      Liekdienis nekur nesteidzās - pusi dienas gulēdams ceļa malā un pusi dienas lēni vilkdamies, viņš pārgāja trejdeviņus kalnus. Kā viņš tika pār trejdeviņām jūrām, tas mums paliks noslēpums. Ilgs laiks pagāja, līdz kamēr viņš nonāca uz tās pašas taciņas, kuru pirms tam bija minuši viņa brāļi.
      Tā nu viņš gāja pa to taciņu, kamēr nonaca līdz vietai, kur izskatījās diezgan baisi.
      “Laikam kāds terorists spridzekli izmēģinājis,” nodomāja Liekdienis, lūkodamies uz pāris skrandām un dažiem izmētātiem, izbalējušiem kauliem, kas nepaprotami norādīja uz to, ka šeit noticis sprādziens. Liekdienis mazliet papētīja notikumu vietu, pacilāja melnu sieviešu zeķi ar melnu maliņu, domādams, bāzt kabatā vai nē. Beigās tomēr iebāza, ja nu vajadzēs, kur degunu nošņaukt. Vēl notikumu vietā rēgojās kaut kādas lapiņas ar plikiem dupšiem un uzrakstiem angļu valodā. Liekdienis atminējās šādas bildes kaut kur redzējis... ak jā, viņa brālis Metonis tādus lasīja. Arī papīreļus Liekdienis iebāza kabatā. Lai arī viņš bija slinks, tomēr tīrīgs, personisko higiēnu ievēroja arī mežā. Tā nu apskatījis notikumu vietu, Liekdienis devas tālāk.
      Necik tālu nepagājis, Liekdienis iznāca meža malā. Viņa acīm atklājās liela pils ar skaistu dārzu. Pie mājas stāvēja balts, milzīgs auto; no kura patlaban rāpās laukā blonda, kuplkrūtaina skaistule ar Pamelas Andersones izskatu. Liekdienis apstājas un brīnījās. Skaistule, izkāpusi no mašīnas, nāca taisnā ceļā pie viņa.
      „Dārgais, kur tu tik ilgi biji?” Viņa noskūpstīja negaidīto Tīksmas bērnu, paņēma aiz rokas un ieveda mājās.
      Tagad Liekdienis dzīvo skaistā mājā upes krastā, mīlējas ar Pemu, dzer šampanieti ik dienas, brauc ar baltu rolsroisu un smilgas vietā zobos šūpo dārgu cigāru.
      Tāds lūk, mīļo lasītāj, ir mans stāsts par trim brāļiem. Spried nu pats, kurš no viņiem ir gudrs, kurš - muļķis. Morāli es šajā stāstā neredzu nekādu, bet var būt, ka tu to redzi. Ja redzi, tad uzraksti to komentāros.