Marcipaanija Reklāma Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem Klaburčūsku stāstiņi Pelmeņpuķe Stāsti par avīm vilku ādās Esesiete Doroteja Violeta Saulcerīte mazdrazts II Modris Racējcircenis Miergoža mīlas piedzīvojumi Stāsti par studentu Mazdrāztu Mazā Saulainā Vilka piezīmes Vilkzivs Latvāņu vīns Superbika Jaka Kakamieļa sublimācijas Dārzeņu jaunaisgads

KLABURČŪSKU STĀSTIŅI Красивыми мы были и остались, Так выпьем за изгибы наших тел, Пусть плачут те, кому мы не достались, И сдохнут те, кто нас не захотел.         Mēs sevi saucam par klabu rčūskām. Kādam estētam tas varbūt neliktos glaimojoši, bet mums patīk. Klaburčūska nav bīstama, viņa tikai tāda izliekas. Ar savu klabekli tā aizbaida bailīgos, bet piesaista drosmīgos, jo drosmīgie no trokšņa nebaidās. Mums nevajag tādus, kas baidās. Tāpēc arī klabinām. Lai pārbaudītu.       Parasti tiekamies divas reizes mēnesī kādā kafejnīcā, un mums katrai ir savs stāsts - gan trauslajai Lilijai, gan miesaskārīgajai Lilandai, gan prātīgajai Pamelai, gan man.       Tā sēžot un runājoties, kādu dienu man radās ideja – nelaist mūsu piedzīvojumus zudumā, bet izlikt uz papīra. Cik daudz tajos fantāziju, cik patiesības - to, mīļais draugs, izspried pats. Lilija       Lilija nemaz neizskatījās pēc klaburčūskas. Drīzāk pēc lilijas - tikpat gracioza un gaišmataina. Nu ja, viņa jau arī vēl nebija kļuvusi par pilntiesīgu klaburčūsku.       Kā jau tas dzīvē gadās - Kristīnes satiek Edgarus, Baibiņas - Uldus, bet Lilijas... Jā, ko gan satiek Lilijas? Lilijas satiktais bija diezgan simpātisks, vismaz sākumā tā šķita. Viņš gan daudz smēķēja un dzēra vitamīnus saujām, bet visā visumā… Patiesībā Lilijai viņš simpātisks šķita tāpēc, ka bija aktīvs kāda kristīga interneta portāla dalībnieks. Nez kāpēc daudziem šķiet, ka, ja cilvēks sauc sevi par kristieti, tad tā ir tāda kā kvalitātes zīme. Ak, vai! Šādos no gaisa grābtos pieņēmumos reizēm nākas rūgti vilties.       Pirmo reizi Lilija ar Argutu satikās kādā mazā stūra kafejnīciņā, kur bulvāri kūp un fabrikas meiteņu dzīve lēni drūp. Kaut gan, kur mūsdienās lai atrod fabrikas meiteni? Pamestās fabrikas žēli šūpo izlūzušās eņģes, bet fabrikas meitenes kļuvušas par RIMI pārdevējām un sen vairs nav meitenes.       Arguts sēdēja un drudžaini pīpoja cigareti pēc cigaretes. Lilija sāka klepot - sākumā mazliet, pēc tam tā, ka as’ras šķīda, tomēr Arguts pīpot nepārtrauca. Un kāpēc lai pārtrauktu? Droši vien meitenei kaut kas kaklā ieķēries. Vai tad no dūmiem kāds var tā klepot? Tā viņi tur sēdēja. Puisis bārstīja atziņas. Ne jau savas, jo viņš nekad neko neteica no sevis. Viņš tikai lasīja un stāstīja tālāk, lasīja un stāstīja. Kad viss, ko viņš tika lasījis, bija izstāstīts, viņu pirmais randiņš beidzās.       Otrajā randiņā Lilija nolēma pielietot sievišķīgu viltību. Viņa gribēja pārbaudīt Arguta morālo stāju. Kāpēc tas viņai bija jādara, vēsture klusē. Sievietes jau vispār ir naskas uz visādām viltībām.       Un tā, kādu pusstundu Lilija klausījās, ko Lasītājs - Stāstītājs pa viņu neredzēšanās laiku bija izlasījis, tad nopūtās, koķeti piešķieba galvu un teica: "Varbūt mēs tagad varētu iet uz viesnīcu?" Arguts palēcās kā bites dzelts. Lilija saprata, ka laikam mazliet pāršāvusi pār strīpu - tik godīgam jauneklim kaut ko tādu piedāvāt būtu чересчур, tā teikt. Taču - cik gan pārsteigta viņa jutās, kad puisis izrāva no kabatas naudasmaku, trīcošām rokām izbēra tā saturu uz galda un sāka skaitīt.       "Man ir divi piecdesmit, cik tev? Paskaties! Viesnīca mums būs tik laba, cik daudz tu ieguldīsi no savas puses. Tu taču nevēlies, lai tev atsperes duras mugurā?"       Lilijai krūtīs iedūrās asa sāpe, nu gluži kā tajā Paula dziesmā.       "Bet kā... tu, tu… tu taču esi tik kārtīgs, kristietis! Vai tu tiešām domā, ka es iešu ar tevi uz viesnīcu? Es tevi tikai pārbaudīju!"       Arguts pavīpsnāja: "Es neesmu nekāds jūsmotājs. Un, ja attiecības ir vērā ņemamas, tad taču var iet uz viesnīcu. Kas tur ļauns?"       "Tu uzskati, ka divas tikšanās reizes jau nozīmē vērā ņemamas attiecības?" - brīnījās Lilija.       "Vai tad reizēm ir kāda nozīme. Es uzskatu, ka mūsu attiecības ir vērā ņemamas."       Tajā dienā Lilija ar viņu uz viesnīcu neaizgāja. Viņa ar jēdzienu "vērā ņemamas attiecības" saprata ko citu.       Trīs lietas - labas lietas. Lilija nolēma ar puisi satikties vēlreiz. Šoreiz Arguts uzaicināja viņu pie sevis ciemos. Pirmais, ko viņš, ieraudzījis Liliju, sacīja: “Varēji jau kaut ko ēdamu atnest, mīļum!" Viņš reizēm lietoja šo vārdu, jo tas piederēja pie tām vērā ņemamajām attiecībām.       Lilija laikam bija naiva. Ja viņa brauca ciemos pie drauga, parasti viņš parūpējās par vakariņām.       "Es atnesu," – viņa bikli bilda un sniedza Argutam konfekšu kārbu.       "Nu labi," – puisis nomurmināja, ar visu konfekšu kārbu iegāja istabā un ieslēdza video. Tur rādīja filmu par vēsturi "Baigais gads".       Lilija klusu sēdēja maliņā un skatījās. Sākumā viņa centās iesaistīt Argutu sarunā, taču viņš bija ļoti iegrimis filmā.       Kad filma beidzās, puisis to pārtina uz sākumu un skatījās otrreiz.       "Varbūt iedzersim tēju?" - maigi iejautājās Lillija.       "Aizej, uztaisi!... mīļum!" – filmā iegrimušais nokomandēja, tomēr piekabināt mīļvārdu neaizmirsa. Viņš zināja, ka sieviešu ausīm tāds apzīmējums ir tīkams.       Lilija uzvārīja tēju un ienesa to Argutam.       Kad filma sāka griezt savu trešo rinķi, Lilijai pietrūka pacietības.       "Klau, varbūt mēs varētu aprunāties?" - viņa iepīkstējās.       "Vai tu nesaproti, ka es skatos filmu? Man patīk vēsture. Netraucē mani!"       Kad Arguts bija filmu noskatījies piecas reizes, viņš ātri izdzēra tēju un uzklupa Lilijai. Meitene bija tik izbrīnījusies, ka beidzot arī viņai tiek parādīta kāda uzmanība, ka pat neattapa lāgā neko pateikt. Tomēr no uzklupiena nekas nesanāca. Gailis negribēja dziedāt.       "Dīvaini, tā man nekad nav bijis," – sacīja Arguts un sēdās skatīties filmu par vēsturi sesto reizi.       Līdz rītam mūsu varonis filmu "Baigais gads" bija noskatījies 11,5 reizes. Tā kā jau bija sācis kursēt transports, Lilija gribēja atvadīties, taču Arguts bija iegrimis vēsturē, tāpēc viņa tikai klusi piecēlās, uzvilka jaciņu un devās mājup. Kur nu viņai mēroties spēkiem ar vēsturi!       Pa tam Arguts noskatījās filmu divpadsmito reizi, iedzēra sauju dienišķo vitamīnu un likās nosnausties. Sapnī tam rādījās dziedoši gaiļi un kuģi, kas devās projām uz Vāciju. Viņš bija kuģa kapteinis. Lilija viņam sapņos nerādījās, jo nebija vēsturiska persona. Tāpēc, kad Arguts pamodīsies, nosūtīsim viņam telepātisku ziņu, lai nākamreiz vērā ņemamām attiecībām izvēlas kādu vēsturiskāku sieviešu dzimuma būtni.       Bet Lilija, kura pirms satikšanās ar puisi bija tikai lilija, pēc šī gadījuma pārtapa par lielisku klaburčūsku un pilntiesīgu mūsu pulciņa locekli. Lilanda       Lilanda bija klaburčūska pēc aicinājuma, turklāt ar krietnu devu indes. Taču pēc gadījuma, kurš aprakstīts tālāk, viņa kļuva vienkārši par klaburčūsku. Indes zobs tika izravēts ar visām saknēm.       Stāstu sāksim ar Ronaldo. Ronaldo bija karakuģa kapelāns. Uz kuģa nebija daudz kristīgu puišu, taču tie, kas bija, uz svētbrīžiem un garīgām pārrunām ieradās regulāri, tāpēc Ronaldo bez darba nesēdēja. Kapelāns bija krietns cilvēks - lielu, atklātu sirdi un zelta rokām, kas darboties nestāja ne mirkli. Ilgu laiku Ronaldo nevarēja apprecēties. Viņam vienmēr trāpījās jau precētas sievietes un jāteic, ka tās viņu pievilka kā magnēts. Ar dažām pat nācās iekrist dziļajā laulības pārkāpšanas grēkā, taču Ronaldo ātri vien aptvēra, ka tas nu gan nav lāgā, un attiecības pārtrauca.       Reiz viņa ceļā gadījās dīvaina, pavisam neprecējusies būtne. Būtne bija paskarba rakstura, tomēr pašapziņas viņai netrūka, varbūt pat bija mazliet par daudz. Ronaldo pašapziņa nebiedēja, arī viņam šīs mantas bija pārpārēm. Viņi nejauši satikās kādā lietainā dienā kafejnīcā, kur no lielām krūzēm dzēra kafiju ar pienu un viens par otru izteica zobgalīgas piezīmes. Pagāja nedēļa, un pienāca vēl viena lietaina diena. Ronaldo atkal nonāca tajā pašā kafejnīcā. Arī būtne sēdēja turpat, un puisis nolēma uzzināt viņas vārdu. Vārds tai bija Lilanda. Pēc kāda konfidenciāla cilvēka novērojumiem, divi randiņi - tas jau nozīmē vērā ņemamas attiecības. Ronaldo sprieda tāpat. Viņš pavadīja Lilandu līdz tramvaja pieturai, pa ceļam nopirkdams tai ziedus. Trešajā tikšanās reizē Ronaldo būtni bildināja, viņa smiedamās piekrita un pēc īsa saderināšanās laika abi apprecējās.       Lilandu neuztrauca, ka Ronaldo brauc uz karakuģa. Viņu tas drīzāk nomierināja, jo viņai nepatika attiecības, kurās viens otram neļauj elpot. Turklāt jaunajai sievai nepatika gatavot ēst un čubināt vīru. Čubināt varbūt arī patika - tajās reizēs, kad viņš bija mājās. Taču viņa nevarēja iedomāties, kā tas būtu - čubināties katru dienu.       Te mēs savu stāstu varētu beigt ar teikumu: „Un tā viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam!”, ja ne Gvandanapoliss. Gvandanapoliss bija Ronaldo labākais draugs, vismaz par tādu izlikās. Ja Ronaldo ko bilda, viņš vienmēr sacīja tikai: jā, jā. Taču Gvandim (saīsināsim šo neizrunājamo vārdu līdz minimumam) iepatikās Lilanda, jo viņam skauda Ronaldo panākumi. Ronaldo viss padevās labāk. Varbūt tāpēc, ka viņam bija zelta, bet Gvandim tikai sudraba rokas. Nav svarīgi, kāpēc šī ļaunā čūska - skaudība - bija ielavījusies Gvanda sirdī. Tā tur bija un sūca dienišķās asinis no nabaga puiša smadzenēm.       Un tā, neilgi pēc Ronaldo un Lilandas kāzām, Gvanda čūska - skaudība - sāka tam čukstēt ausīs vārdus: "Ņem un paved Lilandu. Padomā, cik Ronaldo nav pavedis svešas sievas. Tu esi taisnais atriebējs, tā lieta ir taisna. Ej un dari un pie tā arī paliksim!" Sākumā Gvandanapoliss pretojās, cik nu bija viņa spēkos, taču vēlāk pretestība atslāba, atslāba, atslāba… Lilanda viņam patika.       Bet Lilanda pa tam gaidīja mājās savu lauleni. Ne jau nu gluži tā, kā meitiņa pie lodziņa, kas sēd un veras jūras plašumā. Lilanda bija aktīva meiča, kas gāja peldēt uz baseinu un ar draudzenēm iedzēra aliņu Vecrīgas skvērā. Viņa bez vīra negarlaikojās. Reiz, pavisam nejauši, viņa nopirka kādu žurnālu, vienu no tiem daudzajiem, kuru nosaukumos figurē vārdi „jauns” vai „privāts”. Un tur bija nofotografēts Ronaldo draugs Gvandanapoliss. Jā, viņš patiešām bija skaists! Pirmā iekāres sēkla Lilandas smadzenēs bija kritusi. Pati viņa nemaz tā nedomāja, bet mēs tā domājam, jo zinām, cik vāja ir cilvēka daba un cik stipri darbojas ļaunie spēki, lai iznīdētu godīgus un krietnus ļaudis.       Kādu vakaru, kad Lilandas sirdsaugsne jau bija gatava grēkam un Gvandanapoliss jau bija pieņēmis lēmumu tajā iesēt ļaunuma aizmetni, abi satikās. Vai neesat, mīļie lasītāji, ievērojuši, ka mūsu kārības piepildās ātri, bet tas, ko mēs patiesi no visām dvēseles dzīlēm vēlamies - ļoti reti vai arī nepiepildās nemaz? Un tad cilvēka mazajā prātiņā nāk dažādas domas. Viena no tām ir: mana kārība ir Dieva dota, un Viņš to akceptē. Otra: Dievam ir vienalga, kas ar mums notiek. Viņš grib, lai mēs dzīvojam sterilu dzīvi, bet mūsu vēlmes vērā ņemtas netiek. Nu, apmēram tā! Jā, kur tad mēs īsti palikām? Tātad, Gvandanapoliss atnāca vakarā pie Lilandas ar aizbildinājumu, ka kādreiz aizmirsis pie Ronaldo savu skrūvgriežu komplektu. Lilanda metās to meklēt, tak’ neatrada. Tad nu meklēt metās abi. Meklēja, meklēja, līdz nonāca guļamistabā. Pirms meklēšanas abi pavisam nejauši bija izdzēruši pudeli vīna. Laikam tie bija ļoti noguruši, jo guļamistabā likās slīpi. Ar drēbēm tak negulēsi, tāpēc nācās palīdzēt vienam otru izģērbt. Un tad kā melodijā, kā jokā… lūpas saskārās, augumi savijās, rokas slīdēja, viens elsoja, otrs īdēja.       Kad kārība bija piepildīta, abi aizmiga. Pamodās viņi ar briesmīgām sirds paģirām. Lilanda nespēja pat paskatīties uz Gvanda pusi. Viņa ātri piecēlās, pēc tam ilgi mazgājās dušā un ģērbās. Kā banālā filmā mājās ieradās Ronaldo. Pašā laulības pārkāpšanā viņš sievu gan nepieķēra, jo tā jau saģērbusies norasojušām acīm sēdēja un dzēra kafiju, taču viņa gultā, savandītā un kūpošā pēc pagājušās nakts mīlas, gulšņāja Gvandanapoliss.       Pirmais, ko Ronaldo gribēja darīt - izraut savu raķešpistoli un iešaut sarkanu zvaigzni Gvandanapolisam pierē. Tomēr viņš to neizdarīja, bet izgāja pie Lilandas virtuvē.       "Es tev piedodu!" - viņš teica - "Ielej man kafiju."       Lilandas sirdsapziņa dega zilās ugunīs. Viņa nespēja neko pateikt, ielēja Ronaldo kafiju un apsēdās līdzās.       Gvandanapoliss jau bija apģērbies. Ronaldo un Lilanda dzirdēja, kā aizcirtās dzīvokļa durvis, kad viņš aizgāja.       No šī brīža Lilanda iemīlēja savu Ronaldo tik stipri, ka zināja - lai ko viņš arī neizdarītu, nekas nespēs sagraut viņas mīlestību pret to. Par šo atgadījumu viņi vairs nerunāja, un Gvandanapoliss nekad vairs neuzpeldēja viņu dzīvē. Bet Ronaldo tagad labāk saprata visus precētos vīrus, kam kādreiz bija uzlicis ragus.       Morāle šim stāstam ir tā pati vecā, ar bārdu: viss nāk un aiziet tālumā un sākas viss no gala! Vai arī: ko esi sasējis, to nopļausi un tikai piedošana atver jaunu straumi tavas dzīves upei! Pamela       Ar Margotu Pamela tikās jau trešo reizi, un trešo reizi pēc šādas tikšanās viņa pa telefonu šķīla uguņus. Nesapratu, kāpēc viņa ar šo tiekas, ja tik ļoti jāzibeņo. Bet klaburčūsku ceļi nav izdibināmi.       Nekas briesmīgs jau nebija noticis. Puisis vienmēr ieradies ar rozi rokā, nopircis aliņu sev un dāmai... un tā pie alus kausa abi visu tikšanā laiku klusējuši. Vēlāk viņš to aizvadījis uz trolejbusu un ar to lieta darīta.       "Man liekas, ka klusēt ir jauki," - centos vārgi iepīkstēties.       "Ko, jauki? Man ir garlaicīgi un beigās kļūst arī neērti. Cik var klusēt!" - ārdījās Pamela.       Teicu, ka varbūt nevajag vairs tikties ar Margotu, ja jau viņš izraisa šādas dusmu lēkmes. Taču Pamela atcirta, ka jau sen pretējais dzimums viņu nekur neesot aicinājis, tāpēc turpināšot vien iet un tikties.       Taču kādu dienu ieilgušais klusuma periods randiņa laikā beidzās. Margots izrādījās reliģiozs fanātiķis. Visiemīļotākā tēma, par kuru viņš gribēja izrunāties krustu šķērsu, bija katoļi - nelaimīgie pāvestieši un velna kalpi. Nākamos trīs randiņus Pamela dabūja noklausīties visu, ko puisis domā par šiem nepareizi ticošajiem. Ja Pamela centās kaut mazliet iepīkstēties, tūdaļ tika atsēdināta ar dzelžainiem argumentiem. Varbūt argumenti arī nebija dzelžaini, bet tā kā Pamela neorientējās Margota sludinātās mācības smalkumos, viņai tie šķita kā akmenī cirsti, tomēr nepārliecinoši, jo viņai nozīmīga šķita pašas ticība. Turklāt viņa atļāvās būt tik toleranta, ka reiz izmeta frāzi: "Lai taču katrs tic, kā vēlas!", kam sekoja uguns un sērs no Margota mutes.       Bet man, ak vai, pēc katras šādas randiņu reizes uguns un sērs bija jāiztur no Pamelas mutes.       Reizēm Margots spēja būt arī tīri jauks. Piemēram, viņš sauca Pamelu par mīļumu. Vai nav jauki? Pamelai tas gan jauki nešķita, it īpaši vēlāk, kad viņa uzzināja, ka par mīļumiem viņš saucis visas savas brūtes.       Pēc četru mēnešu draudzēšanās Margots uzdāvināja Pamelai gredzenu. Saderināšanās. Un teica, lai šī kļūstot par viņa sievu. Pamela nedroši ieminējās par kopdzīves materiālo pusi, kas ietvēra arī vietu, kur dzīvot un no kā dzīvot, kam sekoja zibenīga atbilde: "Īstenās mācības piekritēji nekalpo mamonam!" Pamela saprata - ja viņa šo apprecēs, tad mamonam kalpot dabūs pati. Jo kādam jau jāmaksā par īri un ēšanu. Nebija jau tā, ka Margots būtu liekēdis. Nepavisam. Viņš strādāja kādā valsts iestādē un tur līmēja uz skapjiem kaut kādas zīmes. Kas tās par zīmēm, Pamela nesaprata, bet tas nebija svarīgi. Algu par tādu līmēšanu diez ko nemaksā. Un nav jau arī par ko maksāt - ar tādām lietām varētu tikt galā arī prātu izkūkojis pensionārs.       Pamela nesaprata, ko darīt. Mūsdienās apprecēties ir tik grūti! Bet te bija eksemplārs, kurš pēc tā alka. Ne tas labākais, protams. Bet vai ap gadiem 30 vēl ir saglabājies kas labs vīrišķajā frontes pusē? Jautājums uz aizbēršanu - atbildes nav.       Ilgi prātoja klaburčūska Pamela, bet tad viņai palīgā nāca pats liktenis. Kādā nenozīmīgā braucienā uz Lietuvu viņa iepazinās ar būtni, kas izrādījās ne vairāk, ne mazāk, kā Margota bijusī sieva. Bijušās sievas parasti arī ir klaburčūskas, līdz ar to Pamela ar viņu labi sapratās. Lai nu kā, viņa patiešām nebija no tām, kura savu bijušo aplietu tikai ar samazgu ūdeni. To, ka Margots neliekas zinis par bērnu, Pamela zināja tāpat. Viņš, redziet, nejūtoties kā tēvs. Tie, kas nedzīvo kopā ar bērniem, tie nejūtoties kā tēvi, līdz ar ko viņiem nav nekādas darīšanas pie bērna audzināšanas un materiālās palīdzēšanas. Sieva apstiprināja - kā tēvs viņš nejūtoties jau kopš bērna piedzimšanas. A ko darīt? Jūtām nevar pavēlēt. Un vispār - bērni taču dzimst sievietēm, un tā ir viņu darīšana.       Visu ceļojuma laiku Pamela ar Elgu turējās kopā un sadraudzējās. Lieki piebilst, ka gredzenu Pamela atdeva Margotam atpakaļ.       "Sieviete, kuru es uzskatīju par savu, mani ir pievīlusi! Es domāju, ka esi savādāka, bet izrādās, ka tāda pati blonda zoss kā visas! Tagad tu priekš manis esi vien prasta garāmgājēja!" - tie bija pēdējie vardi, ko Pamela dzirdēja no sava bijušā līgavaiņa.       Bet viņa nebēdāja ne nieka. Dīvaina vīrieša vietā viņa bija ieguvusi jaunu draudzeni - Elgu, ar kuru nu jau pavisam drīz dosies braucienā uz Venēciju pie karstasinīgajiem itāļiem. Un labums no tā ir kritis arī mums - pārējām klaburčūskām, jo mūsu pulciņam piepulcējusies vēl viena.