Jaka Kakamieļa sublimācijas

Marcipaanija


Reklāma

Stāsts par Liekdieni un viņa brāļiem

Klaburčūsku stāstiņi

Pelmeņpuķe

Stāsti par avīm vilku ādās

Esesiete Doroteja

Violeta

Saulcerīte

mazdrazts II

Modris Racējcircenis

Miergoža mīlas piedzīvojumi

Stāsti par studentu Mazdrāztu

Mazā Saulainā Vilka piezīmes

Vilkzivs

Latvāņu vīns

Superbika

Jaka Kakamieļa sublimācijas

Dārzeņu jaunaisgads

 

Jaks Kakamielis un viņa izvēles



      Jaks Kakamielis savus 40 gadus bija uz šīs zemes jau nostaigājis, kad pēkšņi viņa priekšā parādījās žākle, bifurkācija vai vienkāršāk sakot – ceļš, pa kuru viņš gāja sadalījās. Piegājis tuvāk, Jaks pamanīja, ka katra ceļa sākumā stāv virziena rādītāji. Uz viena stāvēja uzraksts - Celibāts, uz otra - Laulība.
      Kakamielis sāka kasīt pakausi. Kā zinām, pakauša kasīšana veicinot gāzu apmaiņu smadzenēs, aiz ko raitāk domas rit. Taču Kakamieļa domas neritēja raiti. Smadzenes, pat apskābekļotas pietiekošā daudzumā, nevēlējās pildīt savas funkcijas.
      "Laikam par maz informācijas būšu krājis" - prātoja Kakamielis. Jaks visu mūžu tika strādājis ar rokām. Lai tiktu līdz šim roku darbam, viņš gan bija augstās skolās mācījies, taču kad pabeidza tās, tad visādas gudrības atstāja aizkrāsnē un darbojās tikai ar rokām. Kakamielim bija platīna rokas. Ar to viņš arī atšķīrās no pārējiem savas profesijas kolēģiem. Jaks bija ārsts, turklāt augstākās klases ārsts. Viņš nebija kaut kāds tur vēdera ķirurgs, kas graiza punčus un ķeksē laukā aklās zarnas piedēkļus. Nē! Jaks rakājās cilvēka bēniņos, jeb dzejiski izsakoties - cilvēka domu krātuvē, zināšanu kalvē, jeb medicīniski sakot - smadzeņu lodēs, puslodēs, ceturtdaļlodēs un kā vēl tur tās sauc.
      Tātad - Kakamielim bija platīna rokas. Kamēr viņa kolēģi pirka dārgus instrumentus, lai varētu izoperēt, aizklipēt, nosiet un pārgriezt, tikmēr Kakamielis visām manipulācijām izmantoja tikai un vienīgi savas platīna rokas.
      Un tagad šis platīnrocis stāvēja pie žākles, bifurkācijas, divzaru dakšas un nespēja saprast - kurp doties?
      "Metīšu kapeiku" - nolēma Jaks. Ja būs kapeika, tad iešu pa Celibāta ceļu, ja ērglis - pa Laulības ceļu. Kakamielim uzkrita kapeika. Grūti nopūties, Jaks devās ceļā. Nedomājiet, ka Jaks pūta tāpēc, ka viņam izmetās celibāts. Arī pa laulības ceļu viņš ietu pūzdams. Ne jau vilšanās pēc Kakamielis pūta, bet gan tāpēc, ka viņu spieda nodzīvoto gadu nasta.
      Un tā nu Kakamielis devās pa celibāta ceļu. Sākumā nekas nenotika. Viņš turpināja iet, operēt, dzīvot, kā dzīvojis. Bet reiz pienāca diena, kad Jaks saprata, ka viņu spiež kāda vajadzība. Hmmmm... vajadzība kļuva uzstājīga! Ko darīt? Un atkal Kakamielis nonāca pie žākles, bifurkācijas vai kā tur to sazarojumu sauc. Uz viena ceļa gala stāvēja norāde - netiklība. Uz otras - sublimācija.
      Jaks apstājās un atkal saka kasīt pakausi. Ko darīt?
      Kakamielis atkal meta kapeiku. Šoreiz izkrita ērglis, kas nozīmēja - viņam jāiet pa sublimācijas ceļu. Jau licis pēdu uz šī ceļa, Kakamielis sajuta milzīgu vajadzību pēc kaut kā tāla nezināma. Viņš apstājās un ieklausījās sevī. Šis tālais un nezināmais izrādījās mūzika. Kakamielis tvēra cītaru un sāka vilināt no tās laukā meldijas. Meldijas iznāca makten jaukas, tomēr tās prasījās arī pēc vārdiem. Un tad Kakamielis satika kādu trauslu romantiskas pārliecības daiļavu, kas nez kāpēc sāka tam pa SMS piesūtīt sirdi kustinošas un dvēseli plosošas dzejas rindas. Kakamielis no dažām pat apraudājās. Trauslo daiļavu sauca Dafna Latvāne. Šķiet, ka viņa bija iemīlējusies Jakā Kakamielī, taču Kakamielis bija nolēmis iet pa kapeikas norādīto celibāta ceļu, tāpēc uz viņas dzejām atbildēja tikai ar dziļdomīgu - hmmmmm…
      Bet tad viņam ienāca prātā doma! Kāpēc lai šos skaistos Latvānes dzejojumus neievītu viņa mūzikā un neietu piedalīties konkursā Neirovīzija ? Sacīts darīts, Kakamielis uzcītaroja dziesmu, Latvāne uzrakstīja dzeju par mīlestību (dzejai ir jābūt par mīlestību, ja tā nav par mīlestību, tā nav dzeja, bet rīmējums). Bija vēl jāatrod izpildītājs. Tā kā neviens nespēja izdziedāt šo skaistumskaisto dziesmu kā Kakamielim un Latvānei patika, tad viņi paši to dziedāja.
      Protams, protams, šī dziesma ieguva milzīgu atsaucību globālā mērogā. Latvāne un Kakamielis ieguva visas Neirovīzijas galvenās balvas, dziesma tika tulkota visās pasaules valodās un pārdota diskos par visu tautu valūtām, ij dolāriem, ij tugrikiem, ij citām pavisam nepazīstamām naudas zīmēm.
      Sublimācija bija notikusi nevainojami, tomēr, mīļo lasītāj, kā pieredzējusi sublimatore autore tev tomēr iesaka sublimēties labāk kopā ar sava dzimuma pārstāvi, jo šī sublimācija beidzās ar to, ka Kakamielis iemīlēja Latvāni un Latvāne arīdzan galīgi pazaudēja jau tā romantiskām muļķībām piebāzto galvu, un būtu noticis nelabojamais, ja liktenis neņemtu Džeiku Keikamelu ( jā, jā, Jaks Kakamielis Neirovīzijas iespaidā pārtapa par Džeiku Keikamelu) pie rokas un nevestu atkal uz puscelēm (puse no krustcelēm), bifurkāciju vai kā tur to vietu sauc, un nenoliktu viņu atkal izvēles priekšā. Uz žākles atkal stāvēja 2 uzraksti, tie paši, kas iepriekšējo reizi - uz viena ceļa gala - netiklība, uz otra - sublimācija. Šoreiz Kakamielis pakausi nekasīja un kapeiku nemeta. Viņam bija skaidrs - sublimācija. Sublimācija atnesa tam pasaules slavu, naudu un atzīšanu, kā arī jaunu vārdu. Viņš droši spēra soli pa sublimācijas ceļu.
      Nedaudz pagājis, Kakamielis ieraudzīja trauku, uz kura sāniem stāvēja uzraksts "vara vitriols sublimācijai". Džeiks Keikamels tūdaļ atlocīja piedurknes un iemērca savas platīna rokas šķīdumā. Nekas nenotika. Rokas palika tādas pašas.
      "Nav vairs sublimācijas, nav!!!" - iesaucās Kakamielis un sāka plūkāt savus jau sirmot sākušos matus.
      Dziesmiņu drusku padziedāja, nāca vietā cita. Kakamielis gan turpināja muzicēt, bet Latvāne, nesagaidījusi no viņa nekādus solījumus ar līdzejošām zīmēm, pameta viņu, no dzejošanas pārmetās uz atskaišu rakstīšanu viņa jaunākajam kolēģim, kuru arīdzan izvēlējās par savu jauno sirdsāķīti un dzīvesdraugu.
      Tā Kakamielis gāja pa sublimācijas ceļu galīgi pievīlies, sublimācija nedarbojās. Līdz vienā dienā tas atkal nonāca pie ceļa bifurkācijas, žākles vai kā tur to sauc. Un atkal abu ceļu sākumā stāvēja 2 uzraksti. Uz viena stāvēja rakstīts " celibāts", uz otra "laulība".
      Kakamielis vairs pakausi nekasīja, kapeiku nemeta, bet aši jo aši iemetās ceļa atzarojumā ar uzrakstu "laulība".
      "Kur tu tik ilgi biji, es tevi tā gaidīju" - tam pretī nāca Audra Zeltīte. Jaks Kakamielis saprata, ka viņš negrib vairs ne cītaru, ne pasaules slavu, ne importētu vārdu. Viņš metās Zeltītes skāvienos, kļuva par 2 bērnu tēti un nodzīvoja klusu un, iespējams, laimīgu mūžu, līdz nāve tos izšķīra.